Viena no saistošākajām un bagātākajām personiskajām bibliotēkām, ko esmu redzējusi, pieder pensionētajam skolotājam Imantam Rozenvaldam.
Viena no saistošākajām un bagātākajām personiskajām bibliotēkām, ko esmu redzējusi, pieder pensionētajam skolotājam Imantam Rozenvaldam. Par līdzvērtīgu viņš uzskata arī brāļa Ulda Rozenvalda grāmatu krātuvi.
Esam tēvā iedzimuši pa to grāmatu līniju
Tā atzīst bibliotēkas īpašnieks un stāsta, ka grāmatu krātuves pamatu veido «tēva plus manas plus sievas Gaidas, literātes pēc izglītības, grāmatas». Jaunākās ir dzīvesbiedres pirktas, jo tā viņai tāpat ir sirdslieta.
Pamatu plašajai bibliotēkai ielicis tēvs – žurnālists Kristaps Rozenvalds –, kam nupat, 12. maijā, bija atzīmējama 106. dzimšanas diena. No 1928. gada viņš strādāja Jelgavas 1. slimokasē par kontrolieri – revidentu, bet daudzpusīgās intereses realizējušās žurnālista darbā laikrakstos «Jaunais Zemgalietis» un «Zemgales Balss». Rakstu tematika bijusi daudzveidīga: skolu un baznīcu dzīve, vēstures tēmas, Jelgavas rūpniecības problēmas.
Tēva Kristapa Rozenvalda grāmatas grezno ex libris, ko 1942.gadā veidojis mākslinieks E.Ošs. Tajā redzamā Nikolaja baznīca («īstenībā caur tēva logu to nevarēja manīt») raksturo vēl vienu aicinājumu – ticību Dievam. Viņš bijis Nikolaja Baznīcas draudzes loceklis, mamma Malvīne dziedājusi baznīcas korī. No tā laika saglabājušās tēva vecās Bībeles, viena no tām izdota Pēterburgā 1825. gadā ādas vākos, kas bijuši aizšņorējami. Tām līdzās jaunāka – Imanta Rozenvalda iesvētībās dāvanā saņemtā Bībele.
Saglabāti gandrīz visi populārākie izdevumi
Imanta Rozenvalda bibliotēkā grāmatu, laikrakstu un žurnālu krājums ir apbrīnas cienīgs gan ar savu sistemātiskumu, gan daudzveidību. Piemēram, te atrodami rūpīgi iesieti populārā žurnāla «Atpūta» visi numuri, pēdējais sējums – 1941. gada pirmais pusgads. Tos aplūkojot, var sajūsmināties par 70 līdz 80 gadu senām poligrāfijas iespējām reproducēt krāsainos attēlus. Plauktā līdzās atrodas citu izdevumu plašais klāsts: žurnāli «Aizsargs» kopš 1935. gada, «Kino» kopš 1929. gada, «Latvijas Lauksaimnieks», «Sievietes Pasaule», «Zeltene», «Nedēļa», «Dzīve», visi no pirmās brīvvalsts laikiem. Izdevniecība «Leta» jau «Ilustrētā Žurnāla» pirmo numuru 1923. gadā izdevusi ar krāsainām ilustrācijām. Lasāms arī padomju laikā populārs nosaukums «Ogoņok», tikai šeit atrodami 1904. līdz 1915. gada komplekti!
«Latviešu Avīzes» – 1834. gads!
Dažādi gada gājumi arī pārējiem retumiem: «Burtniekam», «Mājas Viesa Mēnešrakstam», «Sējējam», «Domām», «Vērotājam», apskatāms Jelgavā izdotā zinības un rakstniecības mēnešraksta «Austrums» 1893. gada komplekts. Interesants ir jebkurš no šiem izdevumiem. Es ielūkojos «Izglītības Ministrijas Mēnešraksta» 1921. gada pirmajā numurā Teodora Zeiferta redakcijā. Publikāciju virsraksti liecināja par tā laika zinātnes un mācību saturu un arī atbilstošu prasību līmeni skolotājiem.
Pat nopietnai publiskajai bibliotēkai kaunu nedarītu laikrakstu kolekcija. Sakrāti un rūpīgi iesieti ir «Brīvās Zemes», «Rīta», «Tēvijas», «Jaunā Zemgalieša», «Zemgales Balss» komplekti. Populārākais trīsdesmito gadu Latvijas periodikas izdevums «Jaunākās Ziņas» šajā bibliotēkā var lepoties ar 1917. un 1918. gada skaitļiem.Un tie nav senākie, katrs kolekcionārs goda vietā noliktu «Dienas Lapas» 1899. gada vai «Latviešu Avīžu» 1834. (!) gada komplektu.
Pienākums pret dzimtas mantojumu
Kara laikā, kad dega Jelgava un bija jāatstāj mājas, tika izpostīta arī bibliotēka. Tēvs, mājās atgriezies, atradis lielu tās daļu mētājamies dārzā. Postītāji bijuši ar zināmām nosliecēm uz mākslu, jo ļoti daudziem periodiskajiem izdevumiem un grāmatām bija izplēstas krāsainās ilustrācijas. Viss tika savākts, sakārtots un iesiets. Tēva darbu ir turpinājis Imants Rozenvalds, uzmanīgs un rūpīgs pret visu savā bibliotēkā.
– Tas ir mans pienākums, – viņš saka un sakārto kādu neprecīzi noliktu grāmatu, kurai tagad uzraksts uz muguriņas lasāms no kreisās uz labo pusi, nevis otrādi.
Rozenvalda kungs vislabprātāk lasa par vēstures notikumiem, izciliem rakstniekiem un dzejniekiem. A.Čaks izlasīts no viena gala līdz otram, patīk I.Ziedoņa dzeja, tikai «viņš reizēm pārāk gudrs», visi Īvandes Kaijas darbi izlasīti un arī iesieti.
– Bija jau «nolasīti», – saka Rozenvalds. Tam var piekrist, jo rakstnieces Kopoto rakstu 1. sējums izdevniecībā «Zelta Grauds» klajā laists jau 1928. gadā.
Slavenie vīri no Imanuela Kanta līdz Frīdriham Nīčem
– Esmu pulka izlasījis, bet nevar spēt visu «izņemt cauri», – sūrojas bibliotēkas saimnieks un rāda sēriju «Pasaules slavenākie vīri», kurā 1. sējums veltīts I.Kantam, bet pēdējais – astoņpadsmitais – F.Nīčem, H.Senkeviča trīsdesmitajos gados izdotos kopotos rakstus, kultūrvēsturisko rakstu krājumus «Senatne un māksla», «Zeme un tautas».
Izdevēja un redaktora A.Jesena 1910. gadā izdotajās «Jaunības Tekās» – «literariski – sinatniskā mehneschrakstā jaunibai» ievietoti avīžu izgriezumi. Tā šīs bibliotēkas īpašnieki vienmēr rīkojušies – ja laikrakstos kas publicēts par attiecīgo grāmatu, tad raksts arī tajā ievietots. («Tas niķis no tēva.»)
«Dzīvo kulturāli un mīlē savu tuvāko»
Pajautāju Rozenvalda kungam, vai ir kāda gudrība, kas gūta, tieši grāmatas lasot.
– Izlasi vienu grāmatu, – vajadzētu dzīvot tā, izlasi citu – citādi. Manuprāt, grāmatās jāsmeļas viena ideja – dzīvo kulturāli, dari savu darbu, mīli savu tuvāko, tad arī viņš tevi mīlēs.
Liela bauda ir tā, ka mans mazdēls, apgūdams Latvijas Universitātē jau otro specialitāti, ir izlasījis visas grāmatas par vēsturi. Arī viņam veidojas sava bibliotēka. Manas grāmatas nākuši lasīt visai nopietni vīri, esmu priecīgs, ka cilvēkus tās interesē.
