Šī nedēļa man paiet universitātes vīru kora «Ozols» 70 gadu jubilejas zīmē. Mēģinājumi bija katru dienu. Tikai piektdien diriģents teica, lai pamācoties dziesmas mājās, jo taču jāskatās hokejs. «Ozols» un trenēšanās cīņas sekcijā pie Boļeslava Matuseviča man kā pirmkursniekam palīdzējuši iejusties Jelgavas studentu dzīvē, arī mācībās. Pirmā sesija sekmīgi pievārēta. Bez parādiem nu būšu ticis līdz Lieldienu brīvdienām. Arī mans tēvs Didzis Lietapurs ir «mehs», šīs pašas fakultātes absolvents. Tas stiprina pārliecību, ka profesijas izvēle bija pareiza. Vēl jāpiebilst, ka esmu katolis un katru svētdienu Jelgavā vai dzimtajā Alūksnē eju baznīcā. Dziedāšana man ir tuva kopš bērnības. Vēl aizvien esmu basos Alūksnes rajona skolotāju jauktajā korī «Atzele». Nāksies izšķirties, vai vasarā braukt uz Vidzemes un Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī vai uz Zemgales un Kurzemes dziesmu svētkiem Dobelē. Politikai maz sekoju, vien no rīta paskatos televīzijas ziņas. Mani vairāk interesē jaunumi savā profesionālajā jomā, ko galvenokārt uzzinu internetā. Ir sajūta, ka valsts attīstība drusku stabilizējusies, benzīna cena gan aug. Ģimenē iztiekam normāli, vecāki sedz manus studenta dzīves izdevumus, kaut, protams, gribētos kaut kur piestrādāt arī pašam. Ceru, uz vasaru izdosies ko sarunāt. Tagad cilvēki daudz runā par gaidāmajiem plūdiem. Alūksnes puse, kur ziemās ir visvairāk sniega, atrodas krietni augstāk par citiem novadiem (Apeskalna baznīcas slieksnis ir tikpat augstu virs jūras līmeņa kā Rīgā Pētera baznīcas gailis), tādēļ īstus palus savām acīm nemaz neesmu redzējis. Protams, nebūtu labi, ja zemgaliešiem postoši applūstu mājas un lauki, taču pavasara atmodā ir skaistums.
