Nauda ir mūsu dzīves galvenā nepieciešamība – visiem vajadzīga, visiem noderīga un vienmēr gaidīta, taču tā ir nepastāvīga un ātri izslīd caur pirkstiem.
Nauda ir mūsu dzīves galvenā nepieciešamība – visiem vajadzīga, visiem noderīga un vienmēr gaidīta, taču tā ir nepastāvīga un ātri izslīd caur pirkstiem. Ar naudas palīdzību spējam kalnus gāzt, un tās nekad nevar būt par daudz.
Nauda sēj ļaunumu un skaudību, atklāj mūsos zemiskākās īpašības, tā valda pār mums un mūsu dzīvi. Nauda ne vien ceļ, bet arī grauj, priecē, tad ar divkāršu spēku sāpina, palīdz, līdz beidzot grūž nelaimē. Naudas dēļ mēs krītam un ceļamies, un «ejam pāri līķiem». Naudai ir pārāk liela ietekme pār mūsu dzīvi. Varat nepiekrist, bet tā ir visu problēmu sākums un atrisinājums.
Cilvēks var paciest ļoti daudz – gan to, ka viņš nekad neiekārtos trīsstāvu personisko māju, ka nekad nebrauks ar poršu, ka izpaliks dārgie restorāni, ka nekad nestudēs prestižā ārzemju augstskolā, ka nekad nepiederēs augstākajām aprindām, viņš var paciest, ka pieciem cilvēkiem jādzīvo vienistabas dzīvoklī, ka greznību braukt ar autobusu var atļauties tikai paretam, ka kādu kārumu var nopirkt knapi reizi mēnesī, ka studēt aizies tur, kur iznāk lētāk, ka jaunu mēteli uzdāvinās sev tikai tad, kad vecajam būs izdilušas paduses un spīdēs elkoņi, viņš var paciest, ka tuvākajā desmitgadē nepagaršos «Lāsi», jo pat maizei dažkārt nepietiek, ka neuzdrošināsies sapņot par kādu gredzentiņu vai jaunu kaseti, samierināsies, ka nekā labāka par lētākajiem «humpaliem» nav, ka uzreiz pēc pamatskolas ies mācīties kādu amatu, lai ātrāk pelnītu naudu. Tik tiešām, cilvēks spēj pierast pie visa. Tomēr tev sāpīgi iedur sirdī, kad klase prāto, uz kādu skaistu zemi varētu aizbraukt vasarā, bet tu apzinies, ka tu, par spīti fantāzijai un ilgām, tik un tā paliksi mājās! Cik ātri pašapziņa noslīd papēžos, kad, ejot pa ielu apdilušajos zābaciņos, tev garām gluži jaunos, modernos un dārgos apavos aiztraucas kāda augstprātīga būtne, kas ar pārākuma pilnu skatienu nomēra tavu augumu.
Šķiru sadalījums asociējas ar vēsturi, bet pastāv arī mūsdienu attīstītajā sabiedrībā. Šis sadalījums nav ne tiesībās, ne likumos, ne arī pienākumos, bet gan mūsu attieksmē citam pret citu, un šajā ziņā bērni un jaunieši ir sevišķi nežēlīgi. Jauniešiem galvenie vērtību kritēriji ir šādi: kā tu esi apģērbies, cik moderns esi, kā un kur izklaidējies, kas ir tavi paziņas un kur strādā tavi vecāki – tas ir, ko īsti tu vari atļauties.
Cik daudz augstprātīgu skatienu un piezīmju skolās, cik daudz izsmiekla un aprunāšanas var redzēt un dzirdēt gaiteņos!
Cik sāpīgi nabagam klausīties bagātā žēlabās par naudas trūkumu! Mēs dzīvojam dažādos dzīves līmeņos, kur ir atšķirīgas vērtību sistēmas un prasības. Laikā, kad kādam ir žēl, ka pagaidām vēl neiznāks «Second Hand» veikalā nopirkt jaunu vējjaku, kāds gaužas par to, ka šomēnes nevarēs atļauties jaunu lapsas puskažoku. Kāds ar riebumu apspriež, kā var rakņāties tādās lupatu kaudzēs un vēl uzvilkt kaut ko tādu mugurā, bet dažiem tā ir vienīgā iespēja apģērbties.
Visu var paciest, ja vien nebūtu šīs augstprātības un uzspēlētās izsmalcinātības – tagad ir modē tēlot bagātus -, ja vien cilvēks cilvēku nevērtētu tikai pēc materiālām vērtībām (ja tās vispār var nosaukt par vērtībām). Interesanti, kur ir palikusi skaistā runāšana par cilvēka personības meklēšanu, par tā garīgo vērtību saskatīšanu?
Jautājot par to visu vienaudžiem, atklājas, ka lielākā daļa neuzskata naudu par izšķirošo, nedomā, ka nauda vai tās trūkums ir problēma. Interesanti, kā būs, kad par sevi, savu ģimeni, iztiku un pajumti būs jāgādā pašiem? Ja mums nav naudas, mēs esam nelaimīgi, ja mums ir nauda, mēs laimīgāki nez kāpēc nekļūstam.
