Gandrīz izpārdotā Jelgavas Kultūras nama lielā zāle uz filmas par leģendāro ebreju glābēju holokausta laikā Jelgavā dzimušo Žani Lipki “Tēvs Nakts” pirmo seansu 10. novembrī liecina par to, ka šis režisora Dāvja Sīmaņa komandas darbs varētu būt sabiedrībā pamanīts.
Filma pārliecina emocionāli
Vēl aizvien sabiedriski aktīvais vēsturnieks muzeja “Ebreji Latvijā” izveidotājs Marģers Vestermanis, kas pats pārdzīvojis holokaustu, jautā: vai filmas iznākšana būs notikums latviešu sabiedrībai? Atvirzot tālākā plānā filmas autoru precizitāti holokausta notikumu atspoguļojumā un priekšplānā izceļot tās sniegto emocionālo pārdzīvojumu, viņš cer, ka sabiedrībā, arī jauniešu vidū, par filmu diskutēs. Par precizitāti vēsturisko notikumu atspoguļojumā M.Vestermanis ar smaidu teic, ka Ž.Lipke kino attēlots kā glābējeņģelis, kuram nav nekādu palīgu, izņemot paša ģimeni. Nenoliedzot ģimenes lomu vai katra cilvēka uzskatos, M.Vestermanis spriež, ka visdrīzāk lēmumu glābt nāvei nolemtos ebrejus Žanis pieņēma nevis laulības gultā, kā to skaisti filmā tēlo Artūrs Skrastiņš un Ilze Blauberga, bet gan nelielā kreisi noskaņotu domubiedru grupā. Ulmaņlaikos Ž.Lipke ar šiem vīriem izplatīja nelegālo literatūru, nacisma režīma apstākļos viņi bija komanda, kas varēja ātri mobilizēties jau citam uzdevumam – glābt nacistu vajātos. Starp tiem bijis arī kāds leģiona dezertieris un komunistu pagrīdnieks, taču visvairāk, protams, ebreju. Tiesa, sava leģionā iesauktā un ievainotā dēla Alfrēda nosūtīšanu uz Vāciju (kopā ar citiem hospitālī ievietotajiem karavīriem) Ž.Lipke novērst nepaspēja.
Johanna palika savā Ķīpsalā
M.Vestermanis saka: “Žani es nokavēju. Esmu ticies ar viņu vienu reizi. Toreiz tur bija daudz apmeklētāju un nekāda saruna mums nesanāca. Taču esmu bijis pazīstams ar viņa sievu Johannu. Pēc Žaņa nāves runājām par to, kādu viņam vajag pieminekli. Teicu, ka metīsim naudu, lai Johannai nopirktu Rīgā dzīvokli ar ērtībām, kur viņai vecumā būtu vieglāk. Taču viņa teica nē, palika dzīvot nomelnējušā virtuvē. Turpat arī mazdēlam Viesturam, kas tolaik bija pusaudzis, Daugavā bija laiva. Mēs vēl viņu filmējām. Kur tagad Viesturs, es nezinu. Vecotēvu viņš laikam neatceras,” domā M.Vestermanis.
Viņš uzsver, ka lielākais nopelns liecību saglabāšanā par Ž.Lipki ir 1934. gadā Preiļos dzimušajam Dāvidam Zilbermanam, kuram kā jaunam studentam par Ž.Lipkes izglābtajiem cilvēkiem uzdeva painteresēties ebreju vēstures pētnieku grupas vadītājs literāts Marks Mihelsons. 1941. gada jūlijā Zilbermanu ģimene paspēja izbēgt no uzbrūkošā vācu karaspēka, kara un holokausta laikā patveroties Krievijā. “Ja 60. gados Zilbermans kā jauns puika nebūtu Lipki intervējis, mums tagad nebūtu nekāda priekšstata par viņu,” atzīst M.Vestermanis.
2005. gadā “Ziņas” rakstīja par tagad ASV dzīvojošā D.Zilbermana grāmatu “Kā zvaigzne tumsā”. Šajos stāstos parādījās arī Ž.Lipkes līdzgaitnieki, ar kuriem viņš kopā pārdroši glāba, nereti smagajā automašīnā vedot uz Dobeles pusi, kur viensētās bija vairākas ebreju slēptuves. Vienu no šiem Lipkes komandas vīriem – Kārli Jankovski – intervēja Jelgavā pie mājas Bebru ceļā. Starp Ž.Lipkes uzticības cilvēkiem bija arī Dobeles pagasta vecākais Fricis Bīnenfelds, Dobeles novada Miltiņu māju saimnieki Vilhelmīne Putriņa un Fricis Rozentāls, viņu dēli Bruno un Edgars, Dobeles slimnīcas vadītājs Edgars Francmanis, kas arī vācu laikā pacientus nešķiroja, un starp tiem bija arī Ž.Lipkes slēptais ebrejs Miša Rāge. Zināmi vēl vairāki citi, kuru personības diemžēl nav noskaidrotas.
Rakstniece Inese Zandere ir sarakstījusi bērniem domātu grāmatu “Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu”. Šajā darbā rakstniece iztēlojas Ž.Lipkes jaunākā dēla Ziga jeb Zigfrīda izjūtas. Agrāk nezināmu faktu par Ž.Lipki šajā grāmatā nav.
Spirta jūra
Var spriest, ka Ž.Lipkes politiskie uzskati mūža gaitā mainījās. D.Zilbermans grāmatā “Kā zvaigzne tumsā” citē viņa pratināšanas protokolu Valsts drošības komitejā (VDK) 1976. gada aprīlī. Toreiz Ž.Lipke kā liecinieks vairākas reizes tika saukts sniegt liecības Rietumos holokausta noziegumos apsūdzētā Viktora Arāja lietā. Liecinieka statuss viņam bija noteikts pilnīgi nepamatoti, jo ar V.Arāju tam nav bijis nekāda sakara. Taču VDK izmeklētāji jautāja par dēlu Alfrēdu. Viņiem bija aizdomas, ka Ž.Lipke kaut kur slēpj zeltu un briljantus, par ko viņam maksāts par ebreju glābšanu. “Tad nu reiz nervi neizturēja un virsniekam, kas mani pratināja, pateicu: “Jūs, komunisti, esat tādi paši bandīti kā fašisti, tikai viņi šāva uz cilvēkiem, skatoties tiem acīs, bet jūs šaujat slepus no muguras – vēl nekrietnāk,” savā intervijā pierakstīja D.Zilbermans.
Dāvja Sīmaņa filmā Žanis parādās arī kā spirta kontrabandists. Apjomīgajā pētījumā “Spirta jūra” par alkohola kontrabandu Baltijas jūrā laikā starp diviem pasaules kariem (latviešu valodā grāmata iznāca 2012. gadā) tiešām ir ziņas, ka Ž.Lipke ir sodīts par aizdomām, ka būtu nodarbojies ar kontrabandu. Tomēr, pēc grāmatā sniegtās informācijas, tas nav bijis alkohols, bet gan kafija un audekls, ko viņš kā ostas strādnieks nesis mājās no angļu kuģa. Viņu ar šo kontrabandas preci īsti nepieķēra – Ž.Lipke pameta savu saini un pats devās prom.
Ž.Lipke mira 1987. gadā, īsi pirms atmodas. Tikai ar Latvijas valsts atdzimšanu viņa varoņdarbs tika plaši sabiedrībā novērtēts. Bet vēl paliek jautājums, kā jelgavnieki iemūžina Lipkes vārdu viņa dzimtajā Jelgavā.
“Zemgales Ziņas” aicina pieteikties velopastaigai uz Ž.Lipkes memoriālu Rīgā, Ķīpsalā, ceturtdien, 15. novembrī.
Izbraukšana no Jelgavas ar vilcienu plkst.17.59. Tālāk no Torņakalna stacijas ar velosipēdiem uz muzeju Ķīpsalā.
Pieteikšanās pa tālruni 29416003.
