Rīt Igaunijas Republikas neatkarības diena, bet šodien, 23. februārī, kalendāra lapa balta. Tomēr domāju, ka šodien vārda dienas svin ne tikai gaviļnieki Haraldi un Almanti, bet svētkus atzīmē arī Krievijas militārie pensionāri. 1994. gadā, kad Krievijas armiju no Latvijas izveda, viņu valstī bija 22 tūkstoši. Tagad, protams, ir krietni mazāk, un vismaz Jelgavā tos īpaši nemana.
Taču 23. februāris kaut ko nozīmē simtiem tūkstošu Latvijas vīru, tajā skaitā latviešu, kuri padomju gados bija iesaukti padomju armijā, ko tolaik rakstīja ar lielo burtu. Daudzi labprāt atceras padomju armijas «dzīves skolu», kurā, kā tolaik ironizēja, labāk gan esot mācīties neklātienē. Var piebilst, ka jau devīto gadu Līvbērzes pagasta Vārpas ciemā 23. februārim tuvākajā sestdienā notiek «Vīru spēles», kad vīri, kā arī sievas, meitas un puiši labā noskaņojumā sēžas pie zolītes un dambretes galda, bet pēc tam iet pirtī.
Tomēr saprotams arī Latvijas Ukrainas biedrības vadītāja, ne tikai «Zemgales Ziņu», bet arī laikraksta «Novaja gazeta» abonenta Pētera Miļūna satraukums par šā izdevuma kalendārā nodrukāto – 23. februāris ir Tēvzemes aizstāvju diena. Tādā formulējumā šī diena kā valsts svētki ir noteikta Krievijā. No «Novaja gazeta» paskaidrotā sapratu, ka kļūda varētu būt radusies redaktora paviršības dēļ.
Kas kuram ir Tēvzeme? Vai tad tiešām ne Latvijas valsts? Vēl šodien atceros, kā vārdus «Tēvzeme, tu piedzīvosi laimīgākas dienas!» Māras Zālītes lugā «Tiesa», tēlojot 18. un 19. gadsimta mijas apgaismības filozofu Garlību Merķeli, izrunāja toreizējais laikraksta «Darba Uzvara» žurnālists un Ādolfs Alunāna teātra aktieris, tagad darbīgs latgaļu valodas sargs Valerjans Ivanovs. Lugu režisors Agris Krūmiņš iestudēja neilgi pirms atmodas, bet vēl tagad piedzīvotais aizrauj.
