Šādi pašlaik «TB»/LNNK biedrus varētu uzmundrināt vēlētāji, kuri balsojuši tieši par šo politisko spēku.
Šādi pašlaik «TB»/LNNK biedrus varētu uzmundrināt vēlētāji, kuri balsojuši tieši par šo politisko spēku. Taču pēdējie notikumi politikas dārziņā vedina domāt, ka ar vienkāršu uzmundrinājumu šoreiz tēvzemiešiem nepietiks. Pēc triju mēnešu lavierēšanas un veiksmīgāku pozīciju izvēles šī partija iekļuvusi politiskajās lamatās. Tā vien šķiet, ka sociāldemokrātu vienprātīgais atbalsts mazākumvaldībai bijis ne tikai draudzīgs žests nosacītajiem politiskajiem partneriem – tam pamatā varētu būt arī kāda plašākai sabiedrībai nezināma vienošanās, kuras rezultātā par zemkopības ministru būtu jākļūst P.Salkazanovam, bet vēlāk augstos krēslos jāiesēžas arī citiem LSDA priekšstāvjiem, kas ir tiešā pretrunā ar «TB»/LNNK izvirzītajiem valdības veidošanas nosacījumiem. Atliek tikai minēt, kurš no diviem variantiem ir pareizais šajā situācijā. Pirmais – sociķi izspēlējuši ļaunu joku ar abām lielākajām partijām, demonstrējot viltus atbalstu, un tagad no nestabilās valdības cenšas «izsist» pēc iespējas lielāku labumu, otrais – V.Krištopans un «LC» ar nolūku neizveidoja pilnīgu ministru kabinetu, lai vēlāk rastu kompromisu un liktu (piespiestu?) «TB»/LNNK sadarboties ar sociāldemokrātiem.
Lai nu kā, bet pašlaik tēvzemieši atrodas dilemmas priekšā: norīt krupi (LSDA pirmo izvirzīto ministru), lai nosargātu tikko dzimušās valdības stabilitāti un saglabātu siltos ministru krēslus, kas ar tik lielām pūlēm tika iegūti uz abu lielāko partiju domstarpību rēķina, vai arī zaudēt savu politisko identitāti (tātad arī savus vēlētājus), sadarbojoties ar ideoloģiski pretēju partiju – turklāt apstākļos, kad vēl nesen šāda iespēja tika kategoriski noraidīta no šīs partijas puses. «TB»/LNNK stāv priekšā grūta izvēle. Tomēr, pašlaik viss sliecas uz to, ka «TB»/LNNK uzspiestos spēles noteikumus pieņems, daudz nebēdādama par sirdsapziņu un, tēlojot valdības stabilitātes glābēju, ar teatrālu nopūtu dos vajadzīgo piekrišanu. Bet gan jau četru gadu laikā vēlētājs aizmirsīs nodarīto pārestību un atkal «nepadosies». Bet kam šoreiz? Varbūt ārējā politiskā pretinieka vietu, kas tik ļoti nepieciešams katrai sevi cienošai labēji noskaņotai partijai, ieņems Eiropas Savienība? Varbūt daudzi nemaz nav pamanījuši, ka, rīkojot referendumu, «TB»/LNNK nepārprotami arī reklamēja sevi, turklāt, īstenojot savu tuvredzīgo politisko mērķi (iekļūšanu Saeimā), tā pakļāva briesmām Latviju iestrēgt ārpolitikas krīzē uz nenoteiktu laiku un ļaut Krievijai īstenot savu ekonomisko un politisko kolonizēšanas politiku ar divtik lielu sparu. Attiecības ar ES būtu atsviestas atpakaļ, un daudzu mēnešu darbs iesaldēts. Turklāt, iespējams, šāda aģitācija pamodināja Latvijai lojālajos cittautiešos vēlmi balsot par Tautas saskaņas partiju. Bet ar to vien «TB»/LNNK nepietika, un pēc referenduma (tautas griba) rezultātu pasludināšanas tie vēl mēģināja pārliecināt politiskos partnerus par grozījumu atcelšanu… Necieņas izrādīšana? Uzspļaušana tautas interesēm?
Ar to vien gribu pateikt, ka šobrīd Latvijā valda situācija, kad jebkura partija, slēpjoties aiz tautiskuma, krietnuma, tautas interešu aizstāvēšanas plīvura, cenšas iegūt pēc iespējas lielāku ietekmi Jēkabielas namā. Un, jo vairāk cenšas, jo lielāka iespēja kļūdīties. Šoreiz kārta pienākusi «TB»/LNNK.
