Cenu pagastā atrasts 1952. gadā dzimušas sievietes līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm – sistām brūcēm galvā.
«Cenu pagastā atrasts 1952. gadā dzimušas sievietes līķis ar vardarbīgas nāves
pazīmēm – sistām brūcēm galvā. Uz aizdomu pamata policija aizturējusi mirušās vīru 1948. gadā dzimušo Jāni A. Ierosināta krimināllieta par slepkavību.» Tās ir tikai dažas rindiņas no «Zemgales Ziņās» publicētās «Asās hronikas», bet aiz tām ir kādas ģimenes stāsts, traģēdija, kuras varēja nebūt.
«Mammīti no mirušajiem mēs vairs nepiecelsim, taču varbūt šis stāsts palīdzēs kādam citam, vismaz liks aizdomāties…» domā nogalinātās sievietes meita. Lūk, viņas stāsts.
Viņš mūs bieži sita….
Māte ar tēvu iepazinās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad viņa vēl mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Mammas ģimene dzīvoja laukos, bet tēvs, tikko atgriezies no dienesta armijā, strādāja par šoferi un īrēja pie viņiem istabu. Neilgi pēc iepazīšanās tēvu notiesāja par kaušanos. Sodu viņš izcieta Krievijas pilsētā Ivanovā. Mamma aizbrauca uz turieni, un abi apprecējās. Mammas vecāki un brāļi bija pret šīm laulībām, jo jau toreiz tēvam izpaudās vardarbīgas tieksmes, par ko liecināja arī viņa sodāmība. Bet iemīlējies cilvēks reti kad uzklausa citu padomu…
No bērnības atceros, ka tēvs, kad bija piedzēries, bieži rīkoja skandālus, sita māti un mūs – mani un abus brāļus. Bija jau arī gaišie brīži, bet… Skandāli kļuva regulāri, no sākuma retāk, tad arvien biežāk un biežāk…. Tādās reizēs visi bēgām prom no mājas pie mammas vecākiem, kamēr viņi bija dzīvi. Pēc kāda laika uzradās tēvs, krita ceļos, lūdza piedošanu. Mamma noticēja, un viss bija labi līdz nākamajai reizei…. Tā tas turpinājās gadu no gada. Kad paaugos, reizēs, kad mamma viņam atkal piedeva, jautāju: «Vai tiešām tu neatceries, kā viņš tevi sita?» Bet viņa atbildēja: «Es, meitiņ, atceros tikai to labo.» Man šķiet, ka nebija tādas lietas, ko viņa nespētu cilvēkam piedot. Māte visu laiku domāja, ka viņai tēvs jāglābj, jo citādi aizies bojā. Mamma bija no tiem cilvēkiem, kas mestos glābt slīcēju, pati neprazdama peldēt.
Viss kļūst aizvien ļaunāk….
Tēvs visus 29 kopdzīves gadus dzēra. Reibumā bija agresīvs, skaidrā – viegli aizkaitināms. Deviņdesmitajos gados viņam dzērumā sāka rādīties murgi. Piemēram, tēvs saņēma «signālus no augšas», viņam likās, ka visur saliktas noklausīšanās ierīces…. Kad viņš «salecās» ar kādu uz ielas, vainīgi bijām mēs, jo bijām to uzsūtījuši….
1995. gadā, kad tēvs mātei bija uzbrucis, bet nebija paspējis neko nodarīt, jo mamma aizbēga pie kaimiņiem un izsauca policiju, viņu aizveda uz Narkoloģisko slimnīcu. Noturēja tur desmit dienas, ārstēja. Kādu gadu, pateicoties zālēm, viņš nedzēra. Tad atkal atsāka, lamājās, bija agresīvs, bet vismaz murgi vairs nerādījās.
Pirms diviem gadiem, kad vecāki vēl dzīvoja vienā dzīvoklī ar vecāko brāli, vērsāmies policijā ar jautājumu, ko darīt ar cilvēku, kas dzērumā kļūst agresīvs, vai nav iespējams piemērot piespiedu ārstēšanu. Saņēmām atbildi: lai ar policijas palīdzību panāktu piespiedu ārstēšanu, kaut kam jānotiek. No sarunas varēja saprast, ka dzērājam vai nu kāds jāpiekauj līdz bezsamaņai, vai jānosit…Cik daudz mūsu ielās staigā nodzērušos alkoholiķu, kas pudeles dēļ ir gatavi nogalināt! Un nevienam nav tiesību viņus piespiedu kārtā ārstēt vai kā citādi izolēt no sabiedrības!
Kad vecāki dzīvoja kopā ar brāli, mājās valdīja nosacīts miers, jo vecākais brālis mammu vienmēr aizstāvēja un tēvs no viņa baidījās. Reiz brālis izsauca policiju. Tēvu policijā paturēja divas stundas, tad palaida vaļā.
Kad vecāki sāka dzīvot atsevišķi, trači sākās ar jaunu sparu un māte pie vecākā brāļa, kas dzīvoja turpat netālu, skrēja bieži. Mēs ļoti uztraucāmies par mammīti un cieši piekodinājām, lai negaida, kamēr kaut kas notiek, lai bēg projām. Reiz viņa aukstā naktī vējā un lietū pie brāļa atskrēja vienā naktskreklā un čībiņām kājās. Tēvs bija gribējis pārgriezt rīkli. Toreiz mammai bija izdevies izbēgt, jo tēvam ievajadzējās uz tualeti…. Tā tas turpinājās – kā viņam uznāca «melnie», māte skrēja prom, bet tēvs nāca lūgties… Mamma joprojām uzskatīja, ka viņai jāmēģina tēvam palīdzēt, un visu laiku sirdī loloja cerību, ka viņš nāks pie prāta. Bet nekas jau nemainījās… Mēs sapratām, ka viņa citādi nevar, bet kāpēc – to laikam nesapratīsim nekad.
Mamma bija galīgi pārgurusi, viņai pēdējā laikā vairs nebija sejas. Izmisuma mākta, viņa gāja pie dažādiem dziedniekiem, vārdoja ūdeni, lai tikai tēvs pārstātu dzert. Ārstēties viņu nekādi nevarēja piedabūt, jo tēvs uzskatīja, ka nekas nekaiš.
No ārstēšanās atsakās
Kad mamma dzīvoja pie brāļa, viņa pārdzīvoja par tēvu, sākot ar to, vai viņam ir pietiekami daudz tīru kreklu, un beidzot ar to, kā varētu palīdzēt saprast tēvam viņa galveno problēmu. Diemžēl viņa nesaprata, ka nav iespējams palīdzēt cilvēkam, kurš pats negrib sev palīdzēt. Mamma bija konsultējusies pie ģimenes ārsta, tur viņai pateikts, ka tēvam alkoholisms jau ir tādā stadijā, ka murgi rādās arī skaidrā prātā. Ārste sacījusi, ka vajagot ārstēt alkoholismu, tad viss būšot kārtībā, un izrakstīja norīkojumu uz Narkoloģisko slimnīcu. Brāļiem, ņemot talkā viltību, izdevās tēvu tur nogādāt. Slimnīcā viņš iestājās jūlija sākumā, bet pēc desmit dienām tika izlaists ārā, jo no tālākas ārstēšanās bija atteicies.
Mēģinājām pierunāt mammu neiet atpakaļ pie tēva, ja reiz viņš atsakās ārstēties. Vecākā brāļa dzīvoklī viņai bija iekārtota sava istabiņa. Mamma katrā laikā varēja palikt pie ikviena no mums. Mēs ļoti mīlējām savu mammīti un mīlam viņu joprojām….
Mamma teica: «Nu kā es tā viņam neiešu pretī! Viņš taču ir sācis ārstēties (viņa tā domāja), varbūt izdosies pierunāt ārstēties tālāk.» Un aizgāja atpakaļ…
Katru dienu mammai zvanījām, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. Es uztraucos, naktīs nevarēju gulēt, bet vecākais brālis regulāri gāja uz vecāku dzīvokli. Tēvs staigāja apkārt, visiem klāstīdams dažādus murgus, proti, ka mamma esot vainīga pie tā, ka viņš ievietots Narkoloģiskajā slimnīcā, jo viņai esot samaksāts, lai pret viņu mīļi izturoties. Stāstīja, ka pieņemšot lēmumu, bet kādu – neteica.
Apmēram pēc nedēļas māte atkal pārcēlās dzīvot pie brāļa. Kad brāļa sieva mājās bija viena ar mazo, viņa tēvu dzīvoklī nelaida, bet no brāļa viņš baidījās. Taču tēvs regulāri ieradās pie mammas darbā, izsakot dažādus draudus. Viņai stingri piekodinājām, lai nekur nestaigā viena, lai uz darbu neiet cauri parkam.
Šķiršanos brauc kārtot uz mežu
Tajā liktenīgajā dienā – 29. jūlijā – es ar mammīti, kā parasti, sazvanījos. Arī brāļi bija zvanījuši.
To, kas notika pēc tam, uzzināju tikai nākamajā dienā, kad pie manis ieradās brāļi, lai paziņotu, ka mammas vairs nav. Viņa ap pulksten 15 bija zvanījusi vecākajam brālim un teikusi, ka tēvs ieradies pie viņas darbā. Skaidrā, nav draudējis, tikai teicis, ka gribot šķirties un tāpēc jābrauc nokārtot šķiršanos. Brālis teicis, lai mamma nebrauc, jo to var izdarīt katrs atsevišķi. Māte apsolīja nekur nebraukt. Nezinām, kā viņam izdevās mammīti pierunāt, bet mašīnā viņa tomēr bija iekāpusi…
(Turpmāk vēl.)
