Vakarā, dodoties pie miera, pārlasīju Eduardu Veidenbaumu. «No stiprākā samīts vājāks kur lūst», «vēders dievs visaugstākais», «cienīgtēvs zaglis», «ja gribi tikt pie labas vietas…» Ak Dievs, kāds niknums, skarbums, asums un cik mūsdienīgi, aktuāli lasās! Ja publiski kādu amatpersonu vai pat draudzes ganu sauksi par zagli, droši vien dabūsi tiesāties. Dzejnieka un tulkotāja (kurš savos divdesmit piecos gados zināja astoņas valodas) mūžs traģiski aprāvās ziedonī. Būtu viņš dzīvojis ilgāk, droši vien bez tiesām (kur «blēži sēž») vai dueļiem neiztiktu. Taču gribas cerēt, ka mums katram apkārt ir cilvēki – skolotāji, ārsti, mācītāji, tiesneši, žurnālisti – dažnedažādu sociālo lomu un profesiju pārstāvji, kas nav pagalam pievīluši, bet gan stiprina un ceļ. Pilīs un būdiņās, pilsētās un laukos tuvojas Lieldienas, kas atgādina, ka Kristus ir augšāmcēlies. Ja ļaudis tic, ka krustā sistais Dieva dēls atdzīvojies, tad taču ikviens var cerēt uz tikšanos ar saviem aizsaulē aizgājušajiem mīļajiem tuviniekiem un kāpēc arī ne Veidenbaumu. Racionāli pasaulē skatoties, Kristus augšāmcelšanos dēvē par reliģisko misticismu. Taču pastāv arī sirds patiesība, dzīvības un atdzimšanas brīnums, ko tīri racionāli pa punktam, pa detaļai nevar izskaidrot. Kaut tautas attīstība vēl aizvien iet greizi: mirst vairāk nekā dzimst, daudzi jauno, izglītoto, arī izdomas bagāto un dumpīgo bezcerīgi atstāj valsti, kaut nelgas nekaunīgi, bet likumīgi piesavinās nenopelnītus tūkstošus un miljonus, kaut pašiem trūkst domu un ideju, kā dzīvot tālāk, ar Lieldienu rītu stiprinās ticība, ka modīsies, modīsies svabadais gars, kas uzplauka atmodas laikā un kurš nevar būt miris.
