Saulkrastu improvizācijas festivālā. Saulkrasti var uzjundīt nostalģiskas atmiņas par zudušo laiku pionieru nometnēm, piejūras gaisu vai klusu pilsētiņu šosejas malā.
Saulkrastu improvizācijas festivālā
Saulkrasti var uzjundīt nostalģiskas atmiņas par zudušo laiku pionieru nometnēm, piejūras gaisu vai klusu pilsētiņu šosejas malā, kur ceturto vasaru sabrauc sitamajiem, pūšamajiem instrumentiem, ģitārām un taustiņrīkiem bruņoti dīvaiņi.
Ausis viņi dara dzirdīgas – skaniskā apmātībā, bez saldkaisla šova un lipīgu meldiņu piešprices.
Piecas dienas Saulkrastos kūsāt kūsāja koncerti, meistarklases, tā sauktie «džemi» (kopspēle spontānā sastāvā). Pieredzes apmaiņa starp vairāk vai mazāk slaveniem džeza lietpratējiem un iesācējiem kulmināciju sasniedza sestdienas vakarā līdz ar leģendārā «sitēja» Bilija Kobema grupas uzstāšanos. Šajā laikā pat tos, kurus augstākās kvalitātes džeza magnēts nespēja pavilkt tuvāk skatuvei (kur nu vēl pašu Kobemu), no ritma nespēja izsist pat brīdis «aptumsuma» (estrādē «pazuda» elektrība).
Festivāla galvenais rīkotājs Tālis Gžibovskis padarītā vērtējumu atstāj klausītāju un dalībnieku ziņā. Tādēļ jāatzīmē, ka vismaz noslēguma koncertā, kas beidzās krietni pāri pusnaktij, ne tikai brīvu vietu, bet arī vienaldzīgo nebija. Par spīti tam, ka kādā starplaikā aiz priedēm aizdunēja pēdējais vilciens uz Rīgu.
Diez vai pasākuma rīkotājiem ir pamats šaubām par iznākumu. Nākamā festivāla aprises esot skaidras jau tagad, turklāt, šķiet, pirmo reizi par pašmāju džeza pasākumu interesi izrādījuši prestiži ārvalstu mūzikas izdevumi.
Bet citādi ne jau tikai jelgavnieku Tāli Gžibovski priecē jaunas sejas džeza būšanās, kā arī tas, ka tik kuplā skaitā Saulkrastu norisēs piedalījās jelgavnieki – desmit jaunie mūziķi meistarklasēs, kā arī Bērnu un jaunatnes centra popgrupa «Lai skan!» un Raita Ašmaņa bigbends pilnā sastāvā.
Es «nezīmēšos», bet nospēlēšu «garšīgi»
Festivāla rīkotāju plāni Jelgavas bigbendu uz Saulkrastu skatuves saveda kopā ar zvaigznēm. Vispirms jau ar vācu sitamo instrumentu virtuozu Maiklu Kūtneru aptuveni pusstundu garā, visai sarežģītā programmā no klasiska svinga līdz džezrokam.
– Tā bija neatsverama skola, – situāciju komentē R.Ašmanis, – puiši sāka domāt, ko galu galā viņi orķestrī dara. Jo svings nav Brāmsa šūpuļdziesma.
Kā jau pie profesionāļiem pieņemts, M.Kūtners savu vizītkarti uzrādījis bez lieka patosa, sak, neesmu «benda» bundzinieks, bet zinu, kas jādara.
Tā nu trīs dienas ilggadējais Saulkrastu meistarklašu pasniedzējs, Starptautiskās džeza asociācijas prominence pacietīgi mēģinājis kopā ar amatieriem no nepazīstamas pilsētas. Vēl ceturtdien ar orķestra kopskaņu bijis kā bijis, piektdienas «bends» jau sācis skanēt, bet 24 stundas vēlāk publikas aplausi veltīti ne jau Kūtneram vien.
Īsi pirms kāpšanas uz skatuves M.Kūtners un R.Ašmanis brīdi runājuši zem četrām acīm.
– Es «nezīmēšos», – pirmais no viņiem teicis, – bet solopartijas nospēlēšu «garšīgi».
– Tas arī džeza orķestrī ir svarīgākais, – atzīmē R.Ašmanis, – lai spēlēts tiktu precīzi, bet ar izdomu.
Cita nianse: orķestrī bundziniekam jāspēlē tā saucamie «iekritieni» – ritmiski akcenti paralēli ar pūtēju sekciju, kas precīzi fiksēti partitūrā. Saprotams, Kūtners to paveica godam. Turklāt kompozīcijām, ko jelgavnieki izpildīja kopā ar dziedātāju Olgu Pīrāgs, vispār neesot bijis notīs pierakstītas bungu partijas. M.Kūtners spēlējis no pirmās trompetes partitūras, «iekritienus» un citas nianses «plānojot» pēc melodijas.
– Bundziniekam ne tikai «bendā» ir svarīgi saspēlēties ar basistu, – profesionālos knifus turpina klāstīt diriģents, – un tikai pēc tam nāk ģitāra, taustiņinstrumenti, visbeidzot – pūtēji. Ja bass ar bungām neiet kopā, lai kā arī pārējie nebūtu gatavojušies, no orķestra čiks vien sanāk.
Tandēma labskaņas labad festivāla rīkotāji ieteikuši septiņpadsmitgadīgo Jelgavas «benda» basistu Robertu Rasu aizvietot ar pieredzējušāku mūziķi. Diriģents, bilzdams, ka jaunajam mūziķim tā būs laba skola, šādai rokādei neesot piekritis. M.Kūtneram pēc koncerta par jelgavnieka sniegumu neesot bijis pretenziju.
Tāpat R.Ašmanis neslēpa sajūsmu par ukraiņu pianistu Vladimiru Soļaņiku, kas uz orķestra fona «neizleca», taču īsajās solo epizodēs pamanījās izspēlēt filigrāni ekscentriskas frāzes. Viņš taču muzicējis kopā ar pasaulslaveno kolēģi Čiku Koria.
Vispirms izdomāsim, ko spēlēsim
Līdztekus mēģinājumiem bigbenda mūziķi, protams, izmantoja iespēju vērot meistarklasēs notiekošo. Te nu, kā atzīmē R.Ašmanis, Rietumu profesionāļu improvizācijas metodika atklājusies visā krāšņumā. Piemēram, Zviedrijā dzīvojošais afrikāņu izcelsmes perkusionists Keba Lendings Sonko pirms kopspēles ar audzēkņiem atgādinājis – notis visi pazīstam, spēlēt arī protam, bet tagad izdomāsim, ko un kā spēlēsim. Bez liekas teoretizēšanas viņš licis saprast, ka arī mūzikā viss ir dabiski pakārtots. «Paraugdemonstrējumus» mūziķis sācis ar vienkāršāko ritmu, pamazām to papildinot ar sarežģītākiem «gājieniem».
«Dzīvās» muzicēšanas priekšrocības lieliski izpaudās, arī bigbendam spēlējot pavadījumu popgrupai «Lai skan!». Jo dziedāt kopā ar orķestri un «uz fonogrammas» ir divas dažādas lietas.
– Dzīvajā izpildījumā var izvēlēties ātrāku vai lēnāku tempu, un tas muzikāli norūda gan mūs, gan meitenes. Cepuri nost Gunta un Intas Šveiceru priekšā – meitenes ir labi izskolotas, dzied intonatīvi tīri un ritmiski pareizi.
Ašmanis sola, ka Jelgavas bigbenda sadarbība ar «Lai skan!» turpināsies.
Labākais, tāpēc ka vienīgais?
Ja reiz tieši jelgavniekiem bija tas gods spēlēt pavadījumu Saulkrastu zvaigznēm, vai neiznāk tā, ka Ašmanim ir labākais «bends» Latvijā?
– Pauls savulaik teica – labākais, tāpēc ka vienīgais, – ironiski atzīmē diriģents. Tomēr gluži tik traki ar bigbendiem Latvijā neesot. Labi džeza orķestri ir Cēsīs, Siguldā (starp citu, 70. gados Jelgavā darbojās džezroka (!) sastāvs, kura tradīcijas turpināja grupa «Salve» ar patlaban slaveno obojistu, «Rīgas kamermūziķu» vadītāju Normudu Šnē priekšgalā).
– Es teiktu viennozīmīgi – šāds festivāls tiek rīkots, lai novērstu trūkumus mūsu muzikālajā izglītībā. Manā vietā to sacītu jebkurš cits mūziķis, kas nodarbojas ar džezu, – vērtējot festivālu kopumā, Jelgavas bigbenda vadītājs aizskar džezmeņiem tik sāpīgo tēmu.
Nereti dzirdēts, ka Saulkrastu bundzinieku kompānijā citiem instrumentālistiem nav ko darīt.
– Kāds tur bundzinieku festivāls! Francijā, piemēram, ir meistarklases saksofonistiem. Ja saksofonists vispirms nevar savu partiju «nosist» uz bungām vai nodziedāt, ar viņu neviens nerunā. Atlase ir diezgan drakoniska.
Turpretim Saulkrastu nometnē aicināti interesenti ar minimālām priekšzināšanām mūzikā.
Festivāla laikā gluži vai slēgtas derības – kurš pirmais pie mums profesionālā līmenī mācīs džezu? Vai tā būs augstskola, vai…
Raitim Ašmanim – arī Jelgavas Mūzikas koledžas pasniedzējam ar desmit gadu stāžu – džeza mācību programma jau esot gatava. Taču visi mācību plāni tiek apstiprināti ministrijā, un, tā kā mainās gan ministri, gan viņiem pakļautie, «nezinām, kur iespraukties ar savu džeza programmu» – viņš sūrojas.
– Obligātajai programmai džezu lipinu klāt kā amatieris. Jo nav jau citas iespējas. Džezam tiek veltītas trīs četras nodarbības. Pastāstām par Ārmstrongu, un cauri. Nemācīšanās jeb tā sauktais autodidaktisms Latvijas mūziķiem var beigties traģiski. Jau tagad redzams, ka vilciens ir aizgājis. Staiceles saksofonistu konkursā klasiskās mūzikas grupā mūsējie vēl turējās godam. Bet, tikko sākās improvizācija, saksofonisti no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas bija galvas tiesu pārāki.
Diemžēl tas pats sakāms par mūsu kaimiņiem. Lietuvā jau 70. gadu beigās džeza skolu iedibināja nu jau starptautiski pazīstamie mūziķi Vladimirs Čekasins un Vladimirs Tarasovs. Igaunijā džeza fakultāte konservatorijas paspārnē izveidota 1970. (!) gadā.
Nereti R.Ašmanim lūgts skaidrot blūza harmoniju, kas pat ierindas džezmenim ir ābeces vietā. Nemaz nerunājot par «džemošanu». Teju vai gadsimtu ilgajā džeza praksē valda nerakstīts likums – ja pēc sešpadsmit vai trīsdesmit divām taktīm improvizācija apstājas, tas nozīmē, ka mūziķim vairs nav ko teikt. Jebkurš sevi cienošs džeza mūziķis «džemā», kur muzikālajai fantāzijai ļauts apiet skaņdarba aranžējuma rāmjus vai publikas kaprīzes, neatkārtojoties spēj improvizēt vairākas minūtes. Tomēr Jelgavas bigbenda vadītājs negrib būt pesimists.
– Ja arī kaimiņus nenoķersim, agri vai vēlu džezs būs jāmācās nopietni. To pierāda Saulkrastu nometne – «čaļi» grib.
Festivāla laikā ar saksofonistu Niku Gothemu un Maiklu Kūtneru pārrunājuši iespēju nākamreiz meistarklasēs uzaicināt Eiropas līmeņa bigbeda vadītāju (tādi Latvijā jau ir viesojušies). Sak, dodu savu «bendu» – strādājiet!
Bungošana skolo ne tikai mūziķus
Vairums jelgavnieku, kas piedalījās meistarklasēs (turklāt ne pirmo gadu), ir topošie «buņģieri» un spēlētprasmes pamatus iepazinuši Tāļa Gžibovska eksperimentālajā studijā. Mūzikas skolā māca spēlēt tādus «sitamos», kas iekļauti simfoniskā orķestra sastāvā un kam ar džeza vai rokmūzikas skatuvi maz sakara.
Kā tad notiek mācības pie slavenībām? Vispirms pasniedzējs demonstrē kādu «knifiņu», pastāsta par spēlētprasmes niansēm, par kurām citādi grūti iegūt informāciju. Pēc tam liek uzdot jautājumus. Piemēram, M.Kūtners, parādot kādu fragmentu, liek to vispirms nodungot, jo arī pats «bungojot» dzied līdzi.
Vienprātībā tika atzīts, ka meistarklašu līmenis ir audzis, turklāt mācīties kļuvis interesantāk. Kopā ar citiem instrumentālistiem var veidot tā sauktos kombo sastāvus – spēlēt «pa īstam».
– Jo vairāk mākslinieks brauc uz šādām nometnēm, jo vairāk mūzikā saklausa kopīgo un atšķirīgo, ko tie, kas klausās tikai radio, nesadzird, – spriež Edgars Eihmanis.
Kristīnei Janušai, kas klavierspēli apgūst Jelgavas Mūzikas koledžā un meistarklasēs piedalījās pirmo reizi, nometne bijusi kā papildu izglītošanās blakus akadēmiskās mūzikas programmai, radot interesi par sintezatoriem un mūzikas programmēšanu. Viņasprāt, mūsdienīgam cilvēkam nepieklājas klausīties tikai klasisko mūziku. Starp citu, Kristīne cer, ka tie laiki, kad meitenes uzskatīja par neprašām mūzikas lauciņā, aizgājuši uz neatgriešanos. Sāk taču apnikt – visu laiku tikai zēni!
Kārlis Kuļikovskis ar vecāku atbalstu devies mācīties uz džeza dzimteni Ameriku. Pagaidām gan ne uz slaveno džeza kadru kalvi – Berklija koledžu, bet uz kādu «parastu» skolu Teksasas štatā. Savu izvēli skaidrojot, Kārlis atzīst, ka Amerikā pat ierindas skolā ir labu labās iespējas mācīties mūziku. Tur valda uzskats, ka mūzika attīsta iemaņas arī citās jomās.
Savējie sapratīs un novērtēs
Vai Saulkrastu nometne rosinājusi domas par mūziķa karjeru? Pēc Kristīnes domām, Latvijā ar mūziku nevar nopelnīt. Par to liecina kaut vai fakts, ka visai neliela daļa no koledžas beidzējiem turpina mācības Mūzikas akadēmijā.
Edgaram Eihmanim muzicēšana Gunāra Kalniņa pavadošajā grupā esot nevis naudas, bet pieredzes jautājums.
– Gribētu jau dzīvot tikai no mūzikas, jo tad varētu darīt to, kas patīk, – viņš turpina jau cerīgāk. Taču šādā gadījumā mūziķim jābūt ļoti vispusīgam – vai nu vienlaikus jāspēlē vairākos sastāvos, vai arī jāveic pedagoga sūrais darbs.
Turpretim Edgaram Kalniņam muzicēšana vairāk ir kā brīvā laika nodarbe – «visu mūžu jau bungas nespēlēšu»! Līdzīgās domās ir otrs Edgars:
– Tu mācies, saproti gan to, ka vari kaut ko izdarīt, gan arī to, ka esi tīrais iesācējs, un tad ej tālāk. Nezinu, kā pavadītu savu laiku, ja nespēlētu bungas.
Viņaprāt, skaņu māksla palīdz saprast ar mūziku nesaistītas parādības, īpaši saskarsmē ar pieredzējušiem mūziķiem, kas, lai sasniegtu brīvību mūzikā, gājuši cauri pašai ellei.
– Monstri parāda, ka mēs esam vienādi un ka viss atkarīgs no darba, – piebilst Edgars Kalniņš.
Vēl bez M.Kūtnera autoritāte jelgavniekiem, protams, bijis iepriekšminētais Keba Lendings Sonko, kas ne tikai Zviedrijā popularizē afrikāņu mūziku, bet arī raksta stāstus, veido bungas. Runā, ka mūziķis uz laiku bijis paralizēts, vēlāk mācījis mūziku invalīdiem. Šejieniešiem viņa mūzika var šķist eksotiska, turpretim afrikānim liekas neiedomājami, kāpēc nespējam saprast viņu ritmus, kur valda brīvais taktsmērs.
– Daudzi nezina, ko un kāpēc dara, bet tie, kas saprot, to māk novērtēt, – sajūsmu par savu skolotāju neslēpj Edgars Kalniņš, sarunas noslēgumā piezīmējot, – Nometnē smeļamies jaunas idejas, tas ir liels pacēlums. Tie, kas džezu nav iemīlējuši, to noteikti iemīlēs.
Pirmo gadu puiši uz Saulkrastiem braukuši ziņkāres dzīti, pēc tam tā kļuvusi gluži vai par slimību. Jau tagad viņi sākot taupīt kabatas naudu nākamajai nometnei.
