Zvans, formāli runājot, ir kanoniskas formas izdobts metāla priekšmets ar vidū iekārtu metāla «mēli», kas atsitoties rada skaņu.
Zvans, formāli runājot, ir kanoniskas formas izdobts metāla priekšmets ar vidū iekārtu metāla “mēli”, kas atsitoties rada skaņu. Svarīgākais tomēr nav šis priekšmets, bet gan vēstījums. Zvana skaņa vienmēr līdzi nes vēstījumu: esmu pie durvīm, gaidu pie telefona, aicinu uz stundu, kāds ir miris… Zvans pārtrauc relatīvu klusumu un kaut mazu mirkli pakļauj mūsu uztveri.
Baznīcu zvani, skolas zvani, durvju, tālruņu, modinātāju zvani… Viens kā vēsturiska un kultūras vērtība izliets pirms daudziem gadu simtiem, cits – vienkārša ierīce, kas kalpo kā signāls, kas mums kaut ko paziņo, – stunda beigusies, pie durvīm gaida, zvana tālrunis. Jo vairāk tiekam pakļauti dažādiem zvaniem, jo sadalītāks kļūst mūsu laiks.
Nekas daudz nav zināms
Par baznīcu zvaniem – septiņu dienu skaitītājiem – informācijas ir diezgan maz. Jelgavā 17. gadsimta beigās zvanu lējējs Johans Peters esot nodibinājis to lietuvi Jelgavas apriņķa baznīcām. No 1699. līdz 1788. gadam tajā tapuši 43 zvani – arī Iecavas, Līvbērzes, Sesavas un Kalnmuižas dievnamiem. Šajā laikā metāllietuve bijusi arī Emburgā, iespējams, arī tur izgatavoti zvani.
Tērvetes dievnama zvans liets 1709. gadā kādā Jelgavas metāllietuvē. Tagad tas atgriezies mājās.
Katram zvanam ir sava skaņa, un meistari rūpīgi glabājuši sava amata noslēpumu.
Viens no lielākajiem
Jaunsvirlaukas baznīca ir viena no jaunākajām kulta celtnēm rajonā. Tās zvans, kas nodimdina katru svētdienu, atvests no kāda muzeja Vācijā. Daudz vairāk neviens pastāstīt nevarēja, kā vien to, ka kāds labas gribas cilvēks, ieraudzījis muzejā, ka zvans liets Rīgā, vēlējies, lai tas atgriežas Latvijā. Kā tas noticis, vai zvans atpirkts no muzeja par draudžu ziedojumiem, vai tas ir kāda cilvēka maka jautājums, vai kā citādi veikts darījums, nav īsti zināms.
Zaļenieku baznīca savus zvanus mainījusi vairākkārt. Pirmais baznīcas īpašumā nonācis 1577. gadā un svēris vairāk nekā 120 kilogramu. 1930. gadā tas pārkausēts. Vēl šodien svētdienas rītos Zaļenieku dievnamā dimdina viens no lielākajiem zvaniem mūsu rajonā.
Var dzirdēt svētkos un bēru reizēs
Sesavas baznīca atrodas tagadējā Elejas pagasta teritorijā. Tai bijuši četri zvani. Vecākais, kas liets 1598. gadā, svēris 78 kilogramus. Tagadējais tur atrodas no 1932. gada. Tā laika draudzei dimdinātājs izmaksājis aptuveni 600 latu. Zvana diametrs ir 128, augstums – 102 centimetri. Sesava no Elejas centra atrodas aptuveni trīs kilometru attālumā, un šā zvana skaņas dzirdamas pat Elejā. Tomēr skaļo ziņotāju pārāk bieži vis nepakļauj tā tiešajiem pienākumiem – zvanīšanai. Zvaniķe Skaidrīte Strausa ir kundze krietnos gados, kurai visai grūti uzkāpt zvanu tornī. Tāpēc pāri laukiem un mežiem zvanu var dzirdēt tikai svētkos un bēru reizēs, ja tas tiek īpaši pasūtīts, pastāstīja elejniece Marita Grantiņa.
Agrāk skanējis biežāk
Kalnciema – Klīves baznīca ir bagāta ar diviem zvaniem. Viens novietots tornī, kad 1903. gadā to uzcēla, otrs ir Braslu kapu zvans. Tas klusē svētdienas rītos un arī tad, kad būtu tā īstais laiks zvanīt, – izvadot aizgājēju. Ilggadējais skolotājs un tagadējais Kalnciema – Klīves draudzes priekšnieka vietnieks Ludvigs Feldmanis stāsta, ka savā laikā visos apkārtnes kapos bijuši zvani… Mainījušies tikumi, kapi aplaupīti, zvani no mirušo piemiņas vietām nozuduši bez pēdām. Metāla sakausējums tomēr dažkārt šķiet vērtīgāks par tikumu. Vismaz kapus nelaupīt – tā arī būtu morāle. L.Feldmanis ir visai norūpējies par mūsdienu jaunatni. Vienīgais zvans bija palicis aizklātajos un nomaļajos Braslu kapos, tomēr piesardzības nolūkos tas nav atstāts savā vietā un par mītnes zemi izvēlējies baznīcu.
Kalnciema – Klīves baznīca celta no 1854. līdz 1855. gadam. Tad kulta celtne tikusi arī pie zvana, ko dāvājis kāds Veihtners. Zvans liets Rīgā un sver 63 kilogramus, pamata malas diametrs ir 48, augstums – 47 centimetri. Draudzes priekšnieks Ilgonis Lagzdiņš atceras, ka bērnībā zvanu skaņas bijušas bieži dzirdamas. “Skanēja sestdienas vakaros un svētdienas rītos, iezvanot svētvakaru un svētrītu,” atceras L.Feldmanis. Tagad tas dimd divas reizes mēnesī, un tā skaņas sadzirdamas pusotra kilometra rādiusā.
Zvanu liešanas vēsture nav pētīta
Līvbērzes katoļu baznīcas zvans ir meistara Gerharda Meiera liets 1683. gadā. Tā svars – 298 kilogrami, bet 1774. gadā šī kulta celtne savā īpašumā ieguva vēl divus Jelgavā tapušus zvanus, ko izgatavojis Jelgavas zvanu meistars Ernsts Fridrihs Fehters. Lielā ziņotāja svars ir 280, bet mazā – 29 kilogrami.
Par zvanu liešanu “Ziņām” pārāk daudz nevarēja pastāstīt ne muzeja darbinieki, ne arī erudītais vēsturnieks Andris Tomašūns. Informācija par šo cunftes lietu nav ne īpaši pētīta, ne vākta. A.Tomašūns domā, ka metāllietuvē, kas pirms Pirmā pasaules kara darbojusies vēl tagad ekspluatētajās Mašīnbūves rūpnīcas telpās, nodarbojušies arī ar zvanu liešanu. Iespējams, šo lietu pratis kāds no Steglau dzimtas. Leģenda stāstot par kādu bagātu vīru Jāni Steglau, kas dzīvojis kā bagāts, bet miris kā nabags. Svētes kapos ir varens piemineklis vīram, kas šai saulē nodzīvojis 114 gadu, un, iespējams, viņa dēls, kas vēlāk aizceļojis uz Latīņameriku, varētu būt saistīts ar metālliešanu.
Zvani tāpat kā cilvēki pārceļo no vietas uz vietu. Zvans no kāda muzeja Vācijā atceļojis uz Jaunsvirlaukas salīdzinoši jauno kulta celtni, kādreizējais Ādažu dievnama zvans skan no Jelgavas Sv.Annas baznīcas torņa, Usmas baznīcu par savu mājvietu atradis kāds pārceļotājs no Jelgavas apriņķa.
Kam skanēs zvans?
Populārā Hemingveja romāna nosaukums der pārdomām. Zvans skanēs agrāk vai vēlāk, bet visiem. Iespējams, ka zemestrīci un orkānu tepat mūsu mazajā zemītē arī zināmā mērā varētu saukt par zvaniem. Daba iezvana cilvēka prātam nojaušamo – lēnāk pār tiltu, vecīši, jūs te noteicēji esat tikai līdz laikam. Un jūs tomēr neesat noteicēji par visu.
SIA “Velis” direktora vietnieks Māris Neilands stāsta par ticējumiem, ar kuriem saistīta zvanīšana pēdējai gaitai par godu. “Ticējumu ir daudz. Populārākais – līdz ar zvanu skaņām dvēsele atstāj cilvēku, dimdinošas skaņas vēsta mirušajiem par jaunpienācēju. Nekad nav nācies sastapties ar situāciju, ka kāds no aizgājēja piederīgajiem būtu gribējis atteikties no zvanīšanas.
Zvanītājs, zvaniķis. Vai nedzirdīgs un kuprains kā Kvazimodo? Nē, neviena nedzirdīgā starp zvanītājiem nav. Dimdinošos zvanus reti kāpj iezvanīt zvanu tornī. Izņēmums ir pareizticīgo zvanu ansambļa dzidri zvārguļotā iezvanīšana, kur katra zvana mēlei pieskaras un to iekustina cilvēka roka. Bet, kur blakus baznīcai atrodas arī kapi, zvaniķa pienākumos ietilpst dimdināt baznīcu vai kapu zvanus.
