Darba inspekcijas iesaistīšana darba strīda risinājumā, tiesāšanās ar darba devēju visbiežāk ir saistīta ar nokaitētu gaisotni darba devēja un ņēmēja starpā.
Darba inspekcijas iesaistīšana darba strīda risinājumā, tiesāšanās ar darba devēju visbiežāk ir saistīta ar nokaitētu gaisotni darba devēja un ņēmēja starpā. Ne vienmēr process notiek korekti. Gadījumi, kad no situācijas izdodas iziet ar cieņu, ir reti.
Vēršoties ar sūdzību darba inspekcijā vai tiesā, ikvienam jārēķinās ar gaidāmo gaisotni un to, ka savstarpējās attiecības nebūs tās labākās, ka ikdienā ienāks papildu stress un spriedze, ka agrāk vai vēlāk iespējama atbrīvošana no darba. Tajā pašā laikā savu tiesību aizstāvība ir normāla un ikdienišķa parādība. Pārkāpumi mēdz būt līdzīgi, tomēr katrs gadījums ir individuāls un niansēs atšķirīgs. Ir klaji pārkāpumi un tādi, ko var atklāt tikai speciālists, iedziļinoties vissīkākajās niansēs. Katram iespējama sava taisnība, bet ir jāvadās no likuma.
Pašlaik nokaitēta situācija starp darba devēju un darba ņēmēju ir Jelgavas poliklīnikā. Kādreizējā poliklīnikas galvenā grāmatvede Inta Neimane februārī cēla prasību tiesā un lūdza atjaunot viņu iepriekšējā darbā, kā arī piedzīt vidējo izpeļņu par visu piespiedu darba kavējuma laiku. Jūlijā Jelgavas tiesa prasību apmierināja, piespriežot atjaunot I.Neimani iepriekšējā darbā un piedzenot viņai par labu vidējo izpeļņu par darba kavējuma laiku 2499,84 latus. Poliklīnikai jāsedz arī tiesas izdevumi (pieci lati), valsts nodeva (137,50 latu) un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi (1,34 lati).
Pēc atjaunošanas darbā I.Neimanei ierādīta darbavieta kabinetā ar galdu, krēslu, skapi un izlietni, taču darbs viņai netiek dots. I.Neimane teic, ka arī kontaktēšanās ar citiem poliklīnikā strādājošiem darba laikā praktiski esot liegta. It kā nav par ko iebilst un tomēr.
Īsumā par tiesā izskatīto lietu.
“Uzteikums” bez uzteikuma daļām
Pagājušā gada 19. novembrī I.Neimanei adresēts poliklīnikas direktores pienākumu izpildītājas Annas Zīvertes paziņojums, kurā norādīts, ka tiks veiktas izmaiņas darba līgumā, tādējādi brīdinot par darba apjoma izmaiņām, ka tiks pārskatīta darba samaksas kārtība. Nepiekrišanas gadījumā mēnesi pēc tā saņemšanas darba līgumu var izbeigt. Tiesā, kā norādīts spriedumā, netika apstrīdēts fakts, ka I.Neimane paziņojumu paņēmusi, par to nav parakstījusies. Tāpat nav apstrīdēts, ka analogu paziņojumu viņa saņēmusi jau pērn 28. augustā. Novembrī izdots arī rīkojums, ka no 18. decembra I.Neimanei uzdots veikt darbu atbilstoši izmaiņām darba līgumā un amata aprakstam, kas prasītājai nebija. Tiesa nav piekritusi poliklīnikas pārstāves advokātes M.Girnes norādītajam, ka uzteikumā pateikts viss, kas tiks darīts, un tam, ka jebkurš dokuments, kas attiecas uz iespējamo darba līguma izbeigšanu, ir uzteikums. Vairāku apsvērumu dēļ paziņojums nav uzskatāms par uzteikumu. Proti, Darba likumā noteikts, ka darba devējam ir tiesības ne vēlāk kā mēnesi iepriekš rakstveidā uzteikt darba līgumu ar nosacījumu, ka darba attiecības tiks izbeigtas, ja darbinieks tās nepiekritīs turpināt atbilstoši piedāvātajiem līguma grozījumiem. Šāds uzteikums pieļaujams, ja tas pamatots ar darbinieka uzvedību, viņa spējām vai ar saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku, vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā. Bez tam Darba likums nosaka, ka, uzteicot darba līgumu, darba devēja pienākums ir rakstiski paziņot darbiniekam par apstākļiem, kas ir uzteikuma pamatā, kā arī nosaka uzteikuma būtiskās daļas. Poliklīnikas paziņojumā daļas nav norādītas: nav darba devēja jeb uzteikuma izdevēja, izdošanas datuma un vietas, reģistrācijas numura; nav izklāstīti lietas apstākļi, kam jābūt konkrētiem, nevis gaidāmiem kaut kad nākotnē. Šajā gadījumā tā ir galvenā daļa, jo no rīkojuma redzams, ka pamatojums I.Neimanes atlaišanai ir darbinieku skaita samazināšana. Uzteikumā nav uzskaitītas tiesību normas, uz kā pamata pieņemts lēmums; nav skaidri un nepārprotami norādīts, ka darba līgums tiešām tiek uzteikts, nav noteikta pēdējā darba diena. Tādējādi tiesa atzinusi, ka paziņojumu nav pamata uzskatīt par uzteikumu Darba likuma izpratnē un attiecīgi apstrīdēt.
Štatu samazināšana ar noteiktu mērķi
10. decembrī I.Neimanei parādīts jaunā darba līguma projekts, kuru nekavējoties likts parakstīt. Prasītāja to nav darījusi, vēlējusies iepazīties un apdomāt. Viņa uzzinājusi, ka galvenā grāmatveža amats tiek pārdēvēts par grāmatveža amatu, noteikta zemāka alga nekā pirms tam. Palielināts pienākumu apjoms, lai gan tas bijis vispārināts. Konstatēti arī citi tiesības diskriminējoši noteikumi. I.Neimane vērsusies pie poliklīnikas vadības pēc skaidrojuma. 15. decembrī saņēmusi atbildi, ka tiek veikta uzņēmuma restrukturizācija ar izmaiņām štatu sarakstā, ka paredzēts viens grāmatvedis, kura alga pielīdzināta ārsta amata algai, ka darba apjoms ir samazinājies, lai gan faktiski tas ir palielinājies. Par savu tiesību aizskārumu I.Neimane informējusi darba inspekciju. Šā gada 9. janvārī atbrīvota no darba.
Sēdē nopratināto piecu liecinieču liecības tiesa vērtējusi kritiski, jo tās bijušas pretrunīgas un neatbilda pierādījumiem lietas materiālos. Secināms, ka liecinieces nav zinājušas, kādus dokumentus paraksta, nav iepazinušās ar to saturu, parakstījušās par apstākļiem, kurus nav izpratušas, jo tā palūgts darīt. Tas tiesai licis apšaubīt novembra, decembra un janvāra aktos minēto faktu patiesumu. I.Neimanes atteikums parakstīt uzteikumu (darba devēja izpratnē) nav fiksēts liecinieku klātbūtnē, viens eksemplārs tajā pašā dienā netika ierakstītā vēstulē nosūtīts prasītājai. Tiesa secinājusi, ka ar liecinieču liecībām nav pierādīts fakts, ka prasītāja iepazīstināta ar grozījumiem darba līgumā, to saturu un apmēru, ka paņēmusi jauno līguma eksemplāru, ka izskaidrots līguma uzteikuma pamats. Līdz ar to kā nepamatots atzīstams pats 19. novembra rīkojums. Kā nepamatotu tiesa vērtē atlaišanas pamatojumu (darbinieku skaita samazināšana), vairāku apsvērumu dēļ tas uzskatāms par fikciju. Proti, prasītāja atlaista no šā gada 9. janvāra, jo nav piekritusi piedāvātajiem līguma grozījumiem. Bet 12. un 16. janvārī poliklīnikas vadītāja noslēgusi līgumus par konsultāciju un grāmatvedības pakalpojumu sniegšanu ar A.Kaulakāni un M.Strazdiņu. No līgumiem redzams, ka konsultantes veic tos pašus pienākumus, ko saskaņā ar 1994. gada darba līguma nosacījumiem veica I.Neimane, tikai šaurākā apjomā. Tādējādi var secināt, ka atlaišanas pamats ir nesaskaņas. Ņemot vērā apstākļus, tiesa secinājusi, ka darbinieku skaita samazināšana, kā to traktējusi poliklīnika, notikusi ar mērķi atbrīvoties no I.Neimanes. Faktiski darbinieku skaits nav samazināts, atbildētājs tikai atbrīvojies no nevēlamas darbinieces. Tiesa secinājusi arī, ka prasītājai atbilstoši Darba likumam nav rakstveidā uzteikts darba līgums un atlaišanas pamatojums vērtējams kā fikcija. Balstoties uz šiem secinājumiem, tiesa I.Neimanes prasību atzinusi par pamatotu un apmierināmu.
Kad situāciju neizdodas atrisināt korekti
Pēc atjaunošanas darbā I.Neimanei ierādīta vieta pieticīgi iekārtotā telpā. Nekāds darbs viņai netiek dots. I.Neimane atzīst, ka nīkšana ir grūta, tomēr “brīvā režīma cietumu”, kā pati ar melnā humora pieskaņu sauc ikdienu, viņa izturēšot. Saprotot, ka dzīves poliklīnikā nebūs, I.Neimane otrajā trešajā dienā pēc atjaunošanas darbā pati būtu uzrakstījusi atlūgumu. Žēl, ka tā nav noticis, situāciju nav izdevies atrisināt korekti un civilizēti. Protams, spriedums nekad nebūs tāds, kas apmierinās abas puses, taču jebkurā gadījumā iespējams rīkoties godprātīgi un ar cieņu, var “norīt to krupi”. Šoreiz tā nav noticis. Pēc I.Neimanes domām, priekšnieki ar darbiniekiem var rīkoties, kā tīk: “Šodien esi tu, rīt būs cits.” Vēršanās tiesā viņai bijusi principa jautājums, lai gan sākumā bijis neērti.
Pietiek, ka ierāda darba vietu
Sazinoties ar A.Zīverti, “Ziņu” korespondentei vispirms tika norādīts, ka poliklīnikas apmeklējums preses pārstāvim ir jāsaskaņo ar viņu, tā darot ikviens, kas ierodoties kaut ko rakstīt. Tiesas sprieduma sakarā A.Zīverte apliecināja, ka tas ir izpildīts, darba vieta ir ierādīta, bet nekur neesot rakstīts, ka būtu jādod arī darbs. Pēc atjaunošanas darbā I.Neimanei izsniegts brīdinājums, ka poliklīnikā vairs nav galvenā grāmatveža štata vienības, uz ko viņa pretendē, un 19. augustā, mēnesi pēc brīdinājuma saņemšanas, viņa tikšot atbrīvota no darba.
Tiesas spriedumu A.Zīverte nekomentēja. Poliklīnika sniegšot apelācijas sūdzību, citā līdzīgā gadījumā tiesāšanās aizgājusi līdz Satversmes tiesai un darba devējs prāvu vinnējis. Bez tam poliklīnika grasoties celt prasību pret bijušo darbinieci par nolaidību.
Inspekcija var norādīt, nevis ietekmēt
Zemgales reģionālās valsts darba inspekcijas juriste Sandra Galvanovska atzīst, ka pēc sūdzībām darba inspekcijai vai tiesāšanās turpmākie apstākļi ievirzās dažādi, nevar apgalvot, ka strīds beidzas ar darba ņēmēja atbrīvošanu no darba. Praksē esot gadījumi, kad pēc tiesas sprieduma un atjaunošanas darbā attiecības saglabājas normālas un darbinieks turpina ilgstoši strādāt pie tā paša darba devēja. Tā kā atsevišķa statistika par iznākumu netiek veidota, S.Galvanovska dažādās situācijas neņemas plašāk iztirzāt. Acīmredzot ikviens cilvēks pirms došanās uz inspekciju vai tiesu savu soli, iespējamās sekas un paredzamo gaisotni nopietni apsver. Jāņem vērā, ka inspekcijas kompetencē ir norādīt uz kļūdām, juridiskiem pārkāpumiem, nevis ietekmēt pašu procesu.
Inspekcijā darba ņēmēji visbiežāk vēršas ar sūdzībām, kas saistītas ar atalgojumu. Šā gada pirmajā pusgadā tās paustas 69 no 112 sūdzībām. Par nepamatotu atbrīvošanu no darba un ar to saistītiem aspektiem sūdzējusies apmēram piektā daļa no neapmierināto kopskaita. Iespējams, viņu ir vairāk, jo nereti darba ņēmējs paudis neapmierinātību gan ar līgumiskajiem nosacījumiem, gan darba samaksu, gan citiem jautājumiem, bet sūdzība tiek reģistrēta pēc dominējošā faktora.
