Decembra pirmajās dienās piedzīvojām kārtējo narkotiku skandālu. Proti, Drošības policija sakarā ar aizdomām par narkotisko vielu iegādāšanos, glabāšanu un pārvadāšanu organizētā grupā aizturēja četrus Rīgas Galvenās policijas pārvaldes darbiniekus.
Decembra pirmajās dienās piedzīvojām kārtējo narkotiku skandālu. Proti, Drošības policija sakarā ar aizdomām par narkotisko vielu iegādāšanos, glabāšanu un pārvadāšanu organizētā grupā aizturēja četrus Rīgas Galvenās policijas pārvaldes darbiniekus.
Viens no viņiem tika veiksmīgi pieķerts tieši tajā brīdī, kad Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas mantu glabātavā izņēma saini, kurā atradās 446 grami heroīna. Jāpiebilst, ka saiņa vērtība «melnajā tirgū» varētu pārsniegt 30 tūkstošus latu. Pēc Latvijas likumiem var tiesāt cilvēku, pie kura ir atrasts 0,001 grams heroīna, bet par lieliem apmēriem jau tiek runāts, ja atrastais daudzums sasniedz vienu gramu. Ir tāds policistu melnais humors, ka kāds, lūk, «godīgs pilsonis» ir aizturēts sakarā ar «putekļiem kabatās»… Taču šīs heroīna, kanabisa, kokaīna, LSD u.tml. miligramu daļas var nodarīt vienam cilvēkam ļoti daudz, pat nogalināt.
Pārskatot lietas, ar ko beidzamajā laikā ir nodarbojusies mūsu Zemgales apgabaltiesa, redzams, ka šā gada deviņos mēnešos divdesmit cilvēki ir sodīti ar brīvības atņemšanu (no sešiem mēnešiem līdz astoņiem gadiem) par narkotisko vielu miligramu daļām viņu kabatās. Lielākā daļa no šīm personām gan nav jelgavnieki, taču netrūkst arī mūsējo.
Ielūkosimies dažās no šīm lietām, kurās tiesas spriedumi ir stājušies spēkā.
2002. gada 21. janvārī ap pulksten 17 tiesājamais Vilnis Kalniņš Jelgavā Uzvaras parka teritorijā no pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotas personas par astoņiem latiem nopirka ne mazāk kā 0,1604 gramu heroīna, kas atradās četros folijas papīra iepakojumos. Divus iepakojumus viņš sev injicēja vēnā, bet pārējo neatļauti glabāja savā apģērbā. Pēc četrdesmit minūtēm viņu Pulkveža Brieža ielā aizturēja policija. Vilnis Kalniņš ir bijis agrāk tiesāts, cieš no heroīna atkarības, taču izdarīto nožēlo un dzīvesvietā par viņu sūdzību nav. Piespriestais sods – brīvības atņemšana uz trim gadiem, turklāt sākumā laiks jāpavada slēgta tipa cietumā.
2001. gada 28. novembrī pēc pulksten 16 tajā pašā Uzvaras parkā divu bērnu tēvs un trešās grupas invalīds Ludis Pauča par desmit latiem iegādājās piecus narkotisko vielu tīstoklīšus. Kaut arī sekoja vaļsirdīga atzīšanās (gan netika noskaidrota persona, no kuras viņš narkotikas pirka) un nožēla, Ludim Paučam kā vairākkārt sodītam noziedzniekam tika piespiesta brīvības atņemšana uz trim gadiem.
2001. gada 25. septembrī tiesājamais Jelgavas Tehniskā liceja audzēknis Edgars Kronbergs Jelgavā, Lapskalna ielā no pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotas personas par Ls 1,70 neatļauti iegādājās savām vajadzībām vienu folija vīstoklīti, kurā atradās 0, 0157 g heroīna. Pēc piecām minūtēm viņu Lapskalna un Blaumaņa ielas krustojumā aizturēja policija. Kaut arī šāds noziegums skaitās sevišķi smags, tiesa ņēma vērā jaunekļa vecumu, nožēlu par izdarīto un vēlmi labprātīgi ārstēties no narkotiku atkarības. Trīs gadu brīvības atņemšana viņam tika piespriesta nosacīti, turklāt minēto ārstēšanos tiesa uzlika par pienākumu.
Līdzīgs nosacītais sods tika piespriests arī bijušajam Jelgavas cietuma uzraugam stažierim Nikolajam Kozinam, kas 2001. gada oktobrī precīzi nenoskaidrotā laikā un no nenoskaidrotas personas pie dzelzceļa stacijas iegādājās ne mazāk kā 1,0704 gramus izžāvēta kanabisa (marihuānas). Tā paša gada 22. oktobrī viņš šīs narkotikas ielika naudas makā un ienesa cietumā, kur kolēģi, pārbaudot stažiera personīgās mantas, tās atrada.
Visbargāk – ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem – tika sodīts Sergejs Fiļipovs. Viņš pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotā laikā un no nenoskaidrotas personas neatļauti iegādājās 5,8759 gramus baltas pulverveida psihotropās vielas, kas satur 66 procentus amfetamīna. Savu vainu inkriminētajā noziegumā viņš neatzina un paskaidroja, ka 2002. gada 29. janvārī (kad Fiļipovs tika arestēts) ar automašīnu piebraucis pie dzīvojamās mājas Lielajā ielā 32, kur dzīvo viņa paziņa. Ieejot trepju telpā, starp pirmo un otro stāvu uz palodzes Fiļipovs pamanījis papīra tūtu, kurā atradās celofāna maisiņš ar baltu pulverīti. Viņš nodomājis, ka tie varot būt Sibīrijas mēra baciļi vai arī narkotikas. Pulveri viņš paņēmis, ielicis kabatā un kāpis augstāk uz paziņas dzīvokli, lai zvanītu policijai. Taču patiesība bija tāda, ka nākamajā stāvā, ieraugot policistus, Fiļipovs metās bēgt. Tiesa kritiski vērtēja šos paskaidrojumus un pieņēma minēto spriedumu.
Neminēšu visas Zemgales apgabaltiesas narkotiku lietas, kas attiecas uz Jelgavu. Manuprāt, diezgan skaidri iezīmējas divas tendences. Vieni tiesājamie ir nožēlojami narkotiku upuri – lietotāji, kas savā nevaldāmajā kārē iegūt narkotiku devu ir gatavi otro un trešo devu nogādāt narkotiku tirgonim vajadzīgajā vietā. Viņiem visīstākais sods būtu nevis parasts cietums, bet gan piespiedu ārstēšanās iestāde, kādas, piemēram, savulaik bija alkoholiķiem. Otrie tiesājamie ir bīstamāki. Viņi paši ir skaidrā – narkotikas nelieto, bet uzskata, ka var ienesīgi pelnīt, postot dzīvi saviem upuriem un viņu tuviniekiem. Tādas lietas līdz tiesai nonāk retāk. Konspirācija ir izstrādāta tāda, ka pie narkotiku pārdevējiem kaut kādus nozieguma pierādījumus atrast ir grūti. Jā, viņi, iespējams, uz ielas saņem naudu, taču prece ir paslēpta ne jau kabatās, bet gan kādā slēpnī, ko pircējs, dodot naudu, dabū zināt. Zināmas aizdomas, protams, rada policijas kratīšanā pamanītie aptiekas svari, bet ar to ir par maz, lai kādu notiesātu.
