«Vēlējos saviem bērniem parādīt Pēterlauku vējdzirnavas, kuras savulaik, vēl studēdami «agronomos», kopā ar kursabiedriem atjaunojām. Logs bija atrauts vaļā. Iekļuvām iekšā un visā postažā, kas tur valda, pamanījām, ka metālzagļi aiznesuši lielā mehānisma zobratu,» Platones pagasta pārvaldes vadītājs Vladislavs Pogožeļskis pauž nožēlu, ka ieilgušās tiesvedības dēļ iet bojā kultūras piemineklis. Kamēr atrisinās īpašumtiesību jautājums, uzmanīt dzirnavas vajadzētu visai sabiedrībai, aicina Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.
Konstatējot Pēterlauku vējdzirnavās nodarīto, V.Pogožeļskis uz notikuma vietu aicinājis Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (tās pārziņā vēl joprojām skaitās dzirnavas) pārstāvjus. Par zādzību ziņots arī policijai.Parauga vietā – kauna traips«Uz šādiem objektiem braucam katru gadu. Pērn konstatējām, ka Pēterlauku dzirnavām atlauztas durvis. Paziņojām universitātei, un durvis aiztaisīja. Šogad atkal izgāzuši lodziņa restes, iekļuvuši iekšā, nozāģējuši mehānisma daļas un pa balkonu metuši zemē,» postažu raksturo pieminekļu aizsardzības inspekcijas Zemgales reģionālās nodaļas inspektore Gunta Skulte, atzīdama, ka ir ļoti smagi noskatīties, kā iet postā vēsturiska vērtība. Savulaik (pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās), kad ar toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesoru Laimoņa Jurševska un Jāņa Āboliņa gādību studenti ieguldījuši lielu darbu dzirnavu atjaunošanā, tās rādījuši citiem kā paraugu tautas celtniecībā, atceras G.Skulte. Nu, neatkarīgās Latvijas laikā, dzirnavas kļuvušas par kauna traipu. Turklāt atbildību par notiekošo, kamēr par īpašumtiesībām risinās tiesu darbi, nav no kā prasīt. Vien apelēt pie visu strīdā iesaistīto, kā arī pagasta ļaužu sirdsapziņas, ka ar dzirnavām nenotiktu kas slikts. Piemēram, tām nepielaistu uguni, baiļojas G.Skulte, solot arī lielāku pieminekļu aizsardzības inspekcijas uzraudzību.Plānus apturēja trešais «spēlētājs» Turpināt pieskatīt dzirnavas sola arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte. «Ziņas» jau rakstīja, ka augstskola kopš padomju gadiem apsaimniekojusi zemi ap dzirnavu un tās piebūves ēkām, kā arī rūpējusies par pašu pieminekli. Vēlāk šo universitātes apsaimniekošanā esošo īpašumu (izņemot dzirnavas) privatizējis toreizējais pašu darbinieks Uldis Drusts, kas pēcāk «mantību» pārdevis platonieku Cēburu ģimenei. Tā savukārt sadarbībā ar uzņēmēju Raivi Balodi plānoja īpašumu, tai skaitā dzirnavas, uz kurām tika iegūtas nomas tiesības, attīstīt, piemēram, iekārtot muzeju un radošās darbnīcas. Taču visam svītru pārvilkusi trešā «spēlētāja» parādīšanās. Par īpašuma tiesību atgūšanu uz dzirnavu ēku savulaik bēdīgu slavu ieguvušā jurista Valda Krisberga vadībā iesaistījās Leļļu ģimene – senā meldera Prūša pēcteči. Pēc vairāku gadu tiesvedības šā gada martā Zemgales apgabaltiesa nosprieda šo prasību apmierināt. Lēmums pārsūdzēts Augstākajā tiesā.Nesteidzas investēt neskaidrā īpašumā«Gribētu, ka tiesvedība, kas patlaban diemžēl apstājusies, vienreiz beigtos. Vai uz vienu, vai otru pusi. Lai beidzot būtu skaidrība, kam par īpašumu jārūpējas. Nav taču jēgas investēt lielus līdzekļus, ja nezina, kam tas piederēs,» situāciju komentē LLU direktors Andrejs Garančs. Arī zemes un piebūves īpašnieki, kuri no universitātes nomāja dzirnavas, nesteidzas īpašumu glābt. «Tas ir sašķelts pasākums. Kurš gan gribēs pirkt pliku torni bez zemes un piebūves? Lai pasargātu dzirnavas, nepieciešams hidroizturīgs apmetums, kas maksā vismaz simts tūkstošus latu. Ēkas uzturēšana ir miljonāra cienīgs hobijs,» spriež Kristaps Cēburs. Viņa kompanjons R.Balodis arī ir skeptiski noskaņots, ka īpašumu varēs veiksmīgi attīstīt, ja tam būs vairāki saimnieki. Taču neko citu šajā situācijā nevarot darīt – atliek gaidīt Augstākās tiesas lēmumu. Šī tiesvedība varot gan atkal uz vairākiem gadiem ievilkties, bažījas R.Balodis.Ar Leļļu ģimenes pārstāvi Juridiskās palīdzības biroja «Eiro Temīda» vadītāju V.Krisbergu «Ziņām» vakar neizdevās sazināties. Šā gada martā pēc Zemgales apgabaltiesas lēmuma viņš solīja, ka dzirnavas tiks sakoptas. Pēterlauku vējdzirnavas Celtas 1860. – 1870. gadā arhitekta Frīdriha Šmita vadībā. Holandiešu tipa vējdzirnavas – vienas no vislabāk mehanizētajām dzirnavām Latvijā, kas darbojās līdz pat 1950. gadam. No 1976. līdz 1981. gadam nostiprinātas konstrukcijas, nomainītas iztrupējušās un izpuvušās daļas, atjaunoti mehānismi un spārni. Dzirnavas ieguvušas Eiropas nozīmes kultūrvēsturiskā pieminekļa statusu. Zemgales apgabaltiesa lēmusi, ka dzirnavas, kas līdz šim piederējušas LLU, pienākas meldera Prūša pēctečiem – Leļļu ģimenei. Lēmums pārsūdzēts Augstākajā tiesā. Dzirnavu piebūve un zeme ap abām ēkām pieder citiem īpašniekiem.
