Jelgavas tiesā šonedēļ sākts skatīt krimināllietu, kurā par sešus gadus vecas meitenītes notriekšanu, kā dēļ bērns notikuma vietā mira, apsūdzēts Jelgavas novada Sporta centra vadītājs Vladislavs Beitāns. Tiesā uzklausītas liecinieku un cietušā tēva liecības, taču, ņemot vērā pretrunas starp tām un ekspertīzes slēdzienu, tiesa nolēma sagaidīt vēl vienas ekspertīzes slēdzienu, tāpēc lietas tālākā izskatīšana atlikta uz 27. maiju.
24. janvārī apritēja gads kopš traģiskās nelaimes Līvbērzes pagastā, kur uz šosejas sešgadīgu meiteni notrieca Jelgavas novada pašvaldībai piederošs auto «Kia Sportage», kuru stūrēja V.Beitāns. Nelaime notika, kad meitene kopā ar savu radinieci izkāpa no autobusa un šķērsoja šoseju.Dzīvoja pie vecmāmiņasTiesā prasības uzturētājs un cietusī persona ir bojāgājušās tēvs, viņa liecība uzklausīta pirmā. Vīrietis pastāstīja, ka viņa meita Kitija apmeklējusi bērnudārzu Līvbērzē. 2010. gadā viņam radusies iespēja strādāt Jelgavā, bet bērnu no bērnudārza nav vēlējies izņemt, tāpēc nolemts, ka tēvs dzīvos un strādās Jelgavā, bet meitenīte turpinās bērnudārza gaitas un dzīvos pie vecmāmiņas Līvbērzē. Tēvs arī skaidroja, ka bērns bieži ciemojies pie viņa Jelgavā un pats braucis pie meitas ciemos uz Līvbērzi. Meitenes māte jau ilgāku laiku strādā ārzemēs.Ikdienā Kitiju uz bērnudārzu un atpakaļ pavadīja tēva māsa, kurai tagad ir 16 gadu. Arī liktenīgajā dienā pirms gada abas meitenes uz mājām brauca reizē. Meitenes tēvs stāsta, ka pēc darba bija atgriezies mājās Jelgavā, par nelaimi viņam telefoniski paziņojusi māte. Vīrietis ātri saģērbies un ar taksometru devies uz Līvbērzi. Notikuma vietā viņam klāt pienācis V.Beitāns un teicis, ka nekā nav varējis izvairīties no nelaimes. Pēcāk viņš arī sniedzis materiālo atbalstu – 200 latu – bēru izdevumiem. Ilgāku laiku cietušais tiesai nespēja paskaidrot, kādēļ pieprasījis tieši 100 tūkstošu latu morālo kompensāciju, bet vēlāk piebilda, ka zaudējums nav naudā izmērāms. Viņam esot sāpīgi ikdienā redzēt gan tās vietas Jelgavā, kur mēdzis ar meitu pastaigāties un atpūsties, kā arī pašu traģēdijas vietu. Tēvs apsūdzēto V.Beitānu uzskata par vainīgu, jo, viņaprāt, šoferis neesot darījis visu iespējamo, lai novērstu traģēdiju. «No sadursmes izvairīties nevarēja»Negadījuma vienīgais aculiecinieks bija kāds šoferis, kurš brauca aiz satiksmes autobusa virzienā no Tukuma uz Jelgavu un redzēja notikušo. Aculiecinieks ar desmit gadu ilgu autovadītāja stāžu, komentējot redzēto, ir pilnībā pārliecināts, ka no sadursmes nebija iespējams izvairīties, jo bijis pārāk īss ceļš līdz sadursmei. Bērns, izkāpjot no autobusa, skrējis pāri ceļam, nepārliecinoties, ka tuvojas automašīna, viņš piebilda. Garāmbraucējs uzreiz apturējis savu automašīnu un dzirdējis, ka lielākā meitene sauc pēc palīdzības. Viņš piesteidzies, pārbaudījis Kitijas pulsu – tā nebija. Vadītājs steidzami zvanījis viņam pazīstamai ārstei un vaicājis, kā rīkoties šādās situācijās. Ārste jautājusi, vai meitenes acu zīlītes reaģē un, kad saņēmusi noraidošu atbildi, piebildusi, lai bērnu nekustinot un gaidot ātro palīdzību. To pa tālruni jau bija izsaucis V.Beitāns. Šoks un «tumša bilde»Liecības sniedza arī meitenes vecmāmiņa. Viņa stāstīja, ka pa mājas logu redzējusi, kā pieturā abas meitenes izkāpj no autobusa, tad viņa novērsusies un devusies uz virtuvi uzsildīt pusdienas, bet kāds dzinulis licis vēlreiz atgriezties pie loga. Tad viņa ieraudzījusi, ka ceļa malā stāv mašīna, uzreiz zvanījis telefons, kur klausulē meita Evija kliegusi: «Kitija, Kitija!» Vecmāmiņa ātri zvanījusi dēlam un steigusies uz pieturu. Vēlāk notikuma vietā ieradies arī Jelgavas novada Domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune, V.Beitāna sieva, ātrā palīdzība un policija. Tiesu medicīnas ekspertīzē skaidrots, ka Kitijas nāve iestājās no trulas galvas traumas un mugurkaula atrāvuma. Meitenītes nepilngadīgā radiniece, kas viņu pavadīja no skolas, pirmstiesas izmeklēšanā policijai liecināja, ka Kitija viņai izrāvusies no rokas un skrējusi pāri ceļam, bet tiesai pusaudze atzina, ka tomēr to brīdi un vēl kādu laiku pēc tam neatceroties – «tumša bilde». Viņa stāstīja, ka Kitija vienmēr viņai turējusies pie rokas un abas mierīgi gājušas pāri ceļam līdz mājām. Pusaudze gan atzina, ka abas atradušās autobusa aizsegā un pilnībā ceļa labo pusi neesot pārredzējušas, taču vienalga devās tam pāri, bet to, vai mazā izrāvusies, viņa neatceras.Uz tiesu sniegt liecību bija uzaicināts maršruta autobusa šoferis, kurš maz ko varēja liecināt, jo ne to, kā meitenes devušās pāri ceļam, ne sadursmes brīdi viņš neredzēja, vien vēlāk spogulī aiz autobusa manījis mašīnas bremžu signālus. Domādams, ka tā uzņem pasažierus, viņš nenojauta neko ļaunu un turpināja ceļu. Tikai otrā dienā pa radio dzirdējis, ka uz ceļa gājis bojā cilvēks. Autobusa vadītājs mazo pasažieri atceras kā aktīvu un kustīgu bērnu. Gaidīs neatkarīgo ekspertu atzinumuProkurore informēja, ka lietai pievienoti divi Valsts tiesu ekspertīžu biroja Tehnisko ekspertīžu departamenta atzinumi, kuros secināts – ceļu satiksmes negadījumā tika fiksētas V.Beitāna vadītās automašīnas sānslīdes, bet ne bremzēšanas pēdas. Papildu atzinumā uzsvērts, ka automašīnai bija tehniski iespējams neuzbraukt gājējai. Pamatojoties uz dažu liecību un atzinumu pretrunīgumu, tiesa nolēma apmierināt apsūdzētā advokāta Ilmāra Cīruļa lūgumu atlikt lietas izskatīšanu, jo aizstāvamais Latvijas Neatkarīgo ekspertu asociācijā iesniedzis lūgumu veikt papildu ekspertīzi par šo negadījumu, bet eksperts saslimis un līdz tiesai nav paguvis to izdarīt. Tāpēc tiesas sēde atlikta uz 27. maiju.«Zemgales Ziņas» jau rakstīja, ka V.Beitāns tiek vainots pēc Krimināllikuma 260. panta 2. daļas – ceļu satiksmes noteikumu vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanā, ja to izdarījusi persona, kas vada transportlīdzekli, un ja tās rezultātā cietušajam nodarīts smags miesas bojājums vai tā izraisījusi cilvēka nāvi. Likums par šādu nodarījumu kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā.
