1995. gada janvāra sākumā bijušais Cenu pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Sproģis, pārsniedzot savas pilnvaras un pārkāpjot pašvaldību likumu un Cenu pagasta padomes nolikumu.
1995. gada janvāra sākumā bijušais Cenu pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Sproģis, pārsniedzot savas pilnvaras un pārkāpjot pašvaldību likumu un Cenu pagasta padomes nolikumu, uz fiktīvi un pašrocīgi sastādīta padomes lēmuma pamata ar pašvaldības īpašuma budžeta daļu garantēja SIA «Fabb» kredītu 55 tūkstošu latu apmērā. Pret garantētāju ar Saimnieciskās tiesas lēmumu tika vērsta aizdevuma piedziņa. Jelgavas rajona tiesa 1. decembrī G. Sproģi atzina par vainīgu un, vadoties pēc attiecīgiem Kriminālkodeksa pantiem, uz trim gadiem piesprieda viņam nosacītu sodu ar tikpat lielu pārbaudes laiku. Tiesa nolēma apmierināt arī Cenu pašvaldības civilprasību pret G. Sproģi 62215 latu apmērā. Reāla šīs summas piedziņa vērtējama skeptiski.
Mērķis – bezdarba mazināšana
1994. gada martā ar mērķi izveidot Cenu pagastā keramikas ražotni un nodrošināt to tika nodibināts SIA «Konuss». Sabiedrībai bija četri īpašnieki – Cenu pagasts, Georgs Svikulis, viņa dēls Guntis Svikulis un Ainārs Strautnieks. Kaut sākotnēji uzņēmuma vadību domāts uzticēt šajā pusē zināmajam māksliniekam, galu galā SIA prezidenta amatu ieņēmis Svikulis juniors, kas ar īpašu prezidenta ranga pieredzi gan nevar lepoties. Aplēsts, ka kārtīgas ražotnes izveidei vajadzīgi gandrīz Ls 300000. Taču līdzekļu meklējumi pusgada garumā panākumiem nav vainagojušies un biznesa plāns pielāgots mazākai summai. 30. septembrī Cenu pagasta padomes sēdē akceptēta iespēja garantēt SIA «Konuss» kredītu Ls 45000 apmērā iekārtu iepirkšanai. Pie naudas bankā «Parex» firma tika decembra vidū.
Vienam kredītam seko nākamais
Jau 1995. gada 9. janvārī «Konusa» vadītājs steidzīgi ieradās pie pagasta vadītāja, lai tajā pašā dienā (tāda esot kredīta izkārtotāju prasība) dabūtu garantiju nākamajam kredītam Ls 55000 apmērā, turklāt uz citas, Jelgavā reģistrētas firmas «Fabb» vārda. Tas, lai uz pavasari sāktu reālu ražošanu. Pašvaldības vadītājs bijis pretimnākošs – 6. janvārī notikušās padomes sēdes protokola izrakstā viņš papildus nodiktējis lēmumpunktu par aizdevumu, kā arī apzīmogojis un parakstījis sastādīto standarta garantijas vēstuli (to licis darīt arī galvenajai grāmatvedei J. Simutkinai). Tātad atšķirībā no iepriekšējā šā aizdevuma garantēšanas sakarā izpalika oficiāla pagasta deputātu spriešana, par piekrišanu nemaz nerunājot, un līdz ar to dokumentos ne pagasta revīzijas komisijai, ne izmeklētājiem par vēl kādu garantiju, protams, neizdevās atrast nekādu raksta galu. Turklāt, kad decembrī saņemta pirmā summa, G. Sproģa aizbildināšanās ar likumdošanas nezināšanu janvārī šķiet naiva.
Kredīts Ls 55000 tajā pašā bankā izsniegts 23. janvārī. Ls 6000 firmas vajadzībām paņēmis «Fabb» vadītājs Agris Bajārs, pārējā nauda nodota «Konusa» prezidentam, par ko vēlāk noslēgts līgums. G. Sproģis pagasta sēdēs vai vismaz privātsarunās ar deputātiem jautājumu par augstākminēto faktu tā arī nav pieminējis, līdz maijā «Parex» banka sakarā ar saistību nepildīšanu griezusies Saimnieciskajā tiesā ar prasību atcelt abus aizdevuma līgumus un piedzīt parādus. Vēl pirms tiesas sēdēm, kas notika jūnija vidū un minētās prasības apmierināja, pagasta līdzekļiem prasību nodrošināšanai uzlikts arests. Pagasta ļaudis par šīm lietām izlasījuši «Dienas biznesā». Viņus un pagasta amatpersonas priekšsēdētājs vēl labu laiku pēc tam, kad «ūdens jau sen smēlies mutē», mierinājis, ka viss, ražotnes darbību ieskaitot, nokārtosies un pašvaldībai nekādi zaudējumi nebūs jācieš. Dīvaini, ka ne pagasta priekšsēdētājs, ne «Konusa» un «Fabb» prezidenti tiesas sēdēs nav ieradušies. Vienīgi jūnija beigās G. Sproģis informējis «Parex» banku, ka otro kredītu saņēmusi nevis firma «Fabb», bet kāda trešā persona, un aicinājis noskaidrot lietas patiesos apstākļus. Par šo interesanto sūtījumu liecinieki no Cenu pagasta uzzināja tiesas zālē, jo tiesājamais noliedza pat Saimnieciskās tiesas pavēstu saņemšanas faktu.
Pašvaldība slaucamas govs lomā
Reālā parādu piedziņa (pavisam piedzenami apmēram Ls 130000) galvenokārt tika vērsta pret pagastu, jo ne no kredīta saņēmējiem, ne papildu garantiem nekā īpaši vērtīga ņemama, protams, nebija. No SIA «Fabb» oficiāli piedzīti Ls 2123, lai gan firmas vadītājs apgalvo, ka atvadījies no vērtībām kādu deviņu tūkstošu vērtībā. Savukārt no pagasta konta noņemti vairāk nekā 26000 latu, bet aprakstītā manta novērtēta ar Ls 6500 (tiesu izpildītāji ar bankas starpniecību to gan pārcenojuši un realizējuši tikai par nepilniem Ls 1600). 1996. gada septembrī ar Zemgales apgabaltiesas lēmumu Saimnieciskās tiesas sprieduma izpilde uz laiku (kamēr tiesa pieņem lēmumu G. Sproģa sakarā) atlikta.
Naudas ceļi – miglā tīti
Protams, visam pa vidu bija pagasta deputātu, amatpersonu un revīzijas komisijas aktivitātes, lai kaut cik atvieglotu pagasta saistību jūgu. Beigu beigās ierosināta krimināllieta pret «Konusa» prezidentu Gunti Svikuli par līdzekļu izsaimniekošanu, no tās izdalīta krimināllieta pret G. Sproģi. Pret starpniekiem kredīta saņemšanas jautājumos Vidi Šonu un Aivaru Dergaču Rīgas kriminālpolicija lietu par kukuļņemšanu ierosināt atteikusi.
Bet tas, kur palikusi saņemtā nauda, Latvijai pierastajā klasiskajā variantā paliek miglā tīts. Ražošanā, lai gan Guntis Svikulis apgalvo pretējo, nekas jūtams nav ieguldīts. «Latvijas keramika» par lietotajām iekārtām paturējusi Ls 3000 un darījumu pārtraukusi, lai gan līgumā paredzēti Ls 42000. Ls 3000 atvēlēts ražošanas ēkas iegādei, lai gan pagasts to it kā nodevis lietošanā bez maksas. Ls 6000 nonākuši «Fabb» rīcībā, Ls 2000 aizdoti firmai «Rold» (apvienība), kur darbojušies starpnieki. Ls 24000 pēc darījumiem ar «Rold», iepērkot armijas apavus un bākuguņu iekārtas, iesaldēti izputējušajā Latintrādes bankā. Pēc «Konusa» prezidenta vārdiem, zināmus, turklāt samērā jūtamus procentus vajadzējis atvēlēt starpniekiem (pēdējie to, protams, noliedz). Lietā iesaistītās personas neoficiāli izteikušās, ka kāda daļa nonākusi arī G. Sproģa rīcībā, taču skaļi par to neviens neizteicās. Savukārt pagasta cilvēki pret šādu varbūtību izturējās neticīgi. Kā redzam, lielākajai daļai līdzekļu attaisnojoši dokumenti izpaliek. Tie ir vienīgi par piecu ādas portfeļu pirkšanu, no kuriem katrs maksā 100 latu. Bet ne jau noskaidrot naudas ceļus un neceļus bija šīs tiesas uzdevums.
Pieredzējis vīrs aizbildinās ar steigu
Uzmanības lokā bija G. Sproģa rīcība un otrā kredīta garantēšanas apstākļi, kuru dēļ Cenu pagastam nodarīts iespaidīgs materiālais zaudējums un morālais kaitējums, tādejādi graujot vietējās varas prestižu. Atzīdams vainu un raksturodams sevi kā pieredzējušu un nopietnu amatpersonu (tā G. Sproģis raksturots arī toreizējā rajona padomes priekšsēdētāja A. Rāviņa parakstītajā dokumentā, tā viņu raksturoja arī pagasta darbinieces), bijušais priekšsēdētājs tajā pašā laikā izdarījis vārdos neizsakāmu vieglprātību, ko, lai kā gribētos, ir muļķīgi attaisnot ar steigu un pārlieku uzticēšanos cilvēkiem. Šādās reizēs prātā neviļus nāk doma par to, vai tikpat vieglprātīga rīcība būtu iespējama tad, ja darīšana būtu ar personīgo naudu. Laikam jau ne. Par nodokļu maksātāju naudu galva nesāp. Jāteic, arī deputāti, pirmā kredīta garantiju akceptējot, aiz bezdarba samazināšanas širmja aizslēpušies, necik izsvērti vis nav izturējušies. Liecinieku kārtā aicinātie, protams, uzsvēra aktivitāti. Taču tajā pašā laikā neviens kredīta izmantošanas detalizētai izpētei nopietni nav pievērsies. Pagasta dokumentācijā fiksēts, ka Guntis Svikulis ar vietējiem tautas kalpiem ticies vairāk nekā gadu pēc kredītu saņemšanas – 1996. gada martā (deputātu aizbildināšanās ar uzaicinājumu ignorēšanu diemžēl uzskatāma par formālu). Protams, tolaik valstī līdzekļu izsaimniekošanas sakarā vēl nebija uzkrāta tik pārbagāta pieredze. Taču arī tā ir formāla aizbildināšanās. Agrāko gadu kopdarba un uzticības inerces vadīta, arī galvenā grāmatvede, daudz nedomājot, «darba kārtībā» parakstījusi garantijas rakstu. Pagasta ļaudis, par notikušo uzzinājuši, sākotnēji šausminājušies, taču fakts, ka tas nozīmē ikviena cilvēka apzagšanu, apziņā nav iesakņojies, ja pat finansiāli izglītoti cilvēki tiesā var atzīt: «Neesmu iedziļinājusies.» Taču «ne jau par krekliem, bet sirdsapziņām» ir runa.
Reāla piedziņa vērtējama skeptiski
Grūti prognozēt, kā veiksies ar civilprasības piedziņu no G. Sproģa vairāk nekā Ls 60000 apmērā. Visticamāk, tas raksturojams kā piesmieto morāls gandarījums, nevis zaudējumu reālas segšanas iespēja. G. Sproģim pēc atstādināšanas no pagasta stūres (nedēļu pirms šāgada vēlēšanām, kurās viņš, par spīti nesmukumiem, ievēlēts par ierindas deputātu) algota darba nav, bet aprakstītā televizora un magnetofona vērtība sasniedz tikai 120 latu. Acīmredzot skeptiski jāraugās arī uz taustāmiem rezultātiem SIA «Konuss» ierosinātās krimināllietas sakarā. Cenu pagastā pavīdējušas runas, ka izbijušās firmas prezidents Guntis Svikulis emigrējis uz Rietumiem, kas nozīmē, ka tādējādi gausajai izmeklēšanai (uz to norādījusi Zemgales apgabaltiesas prokuratūra) vispār varētu pielikt punktu. Georgs Svikulis «Ziņām» apstiprināja, ka šīs runas neatbilst patiesībai. Tiesa, viņa dēls Guntis domājot par došanos uz ārzemēm, lai pelnītu naudu. Pagaidām dēls vairāk uzturoties Rīgā un nezinot, uz kuru valsti doties.
