Projekta «Veselība 2000» ietvaros Rīgā Olimpiskajā Skonto hallē notika profesionāļu diskusija par tēmu «Tiesības palikt dzīvam».
Projekta «Veselība 2000» ietvaros Rīgā Olimpiskajā Skonto hallē notika profesionāļu diskusija par tēmu «Tiesības palikt dzīvam». Pēc tās deputāts Romualds Ražuks secināja, ka valdības uzdevums ir domāt par līdzekļu sadali un sabiedrības izglītošanu.
Diskusijas vadītājs medicīnas doktors Dainis Krieviņš jau sākumā uzsvēra, ka katru dienu iet bojā cilvēki, kuriem savlaicīgi nav sniegta medicīniskā palīdzība. Pirmajā vietā ir traumas ceļu satiksmes negadījumos, tiem seko sirds un asinsvadu slimības.
– To, vai cilvēks paliek dzīvs, nosaka vairāki faktori – pirmā palīdzība, kas sniegta negadījuma vietā, glābēju dienestu operativitāte, neatliekamās medicīniskās palīdzības rīcība un pēc tam – jau slimnīcas palīdzība, – atzīst D.Krieviņš.
Normatīvi ir spīdoši. Bet realitāte?
Normatīvi paredz, ka ātrajai palīdzībai pacients pilsētas robežās jāsasniedz 15 minūšu laikā, bet lauku rajonos – 25 minūtēs.
Lai to realizētu, svarīgs ir ne tikai ieguldītais darbs, bet arī finansējums. Rīgā neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai tiek atvēlēti 8,2 procenti no visiem veselības jomai paredzētajiem līdzekļiem. Papildu līdzekļus iedala arī Dome. Savukārt laukos tie ir no pieciem līdz sešiem procentiem, un pašvaldību piemaksas ir niecīgas.
Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics uzskata, ka šāda situācija ir absurda.
– Latvieši pamatā dzīvo laukos, un viņiem netiek dotas vienādas iespējas ar rīdziniekiem. Lai laucinieks varētu būt līdzvērtīgs ar pilsētnieku, no veselības līdzekļiem neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai laukos vajadzētu tērēt no 11 līdz 13 procentiem līdzekļu. Fakts ir arī tas, ka laukos ātrās palīdzības mašīnā atrodas tikai feldšeris un šoferis. Reāli viens cilvēks nemaz nevar veikt reanimāciju – arī tā ir diskriminācija. Diemžēl tā notiek, un, kamēr valsts, pašvaldība šos faktus neņems vērā, mēs varam paļauties tikai uz sevi, – skaidro M.Šics.
Piespiedu paņēmieni situācijas uzlabošanai
Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūveris skaidro, ka tiesības uz dzīvību ir galvenās un neapstrīdamākās cilvēktiesības un valstī tās būtu jānosaka par prioritāti.
– Ir daudz bezjēdzīgu nāves gadījumu – cilvēki nosalst uz ielas, iekrīt neaizvērtās kontrolakās, nosmok dūmos, bet nekas nemainās – tas netiek apspriests globāli, – stāsta O.Brūveris.
Viņš iesaka valsts līmenī sākt izmantot piespiedu paņēmienus, lai cilvēki vairāk rūpētos par sevi un mazinātu negadījumu iespējamību.
– Labi atceros laiku, kad tika ieviestas transportlīdzekļu obligātās apdrošināšanas polises. Bija ažiotāža un sašutums. Tagad ļaudis jau ir pieraduši un negadījumos cietušo transportlīdzekļu īpašnieki reāli gūst palīdzību. Es ieteiktu tā rīkoties arī citās situācijās: ja cilvēks nesaprot, kādas briesmas viņam draud, mūsu pienākums ir viņiem piespiest to darīt. Piemēram, sākt varētu ar to, ka katrā jaunuzceltā mājā, ko nodod ekspluatācijai, noteikti vajadzētu būt dūmu detektoriem. Tas ļautu izbēgt no nosmakšanas dūmos, – domā O.Brūveris.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Aivars Straume stāsta, ka diemžēl 70 procentu no šādi cietušajiem dzīvo zem iztikas minimuma un diez vai viņi varētu atvēlēt līdzekļus dūmu detektoriem.
Olafs Brūveris skaidroja, ka, piemēram, ASV šādi mazi detektori nopērkami par trīs dolāriem– tā taču nav augsta cena par dzīvību.
Pirmā palīdzība. Kas to sniedz?
Ja nelaime notikusi, spriedelēt ir par vēlu – tajā brīdī jārīkojas ļoti operatīvi. Pirmo palīdzību parasti sniedz nevis mediķi, bet gan pirmie, kas ierodas notikuma vietā – ugunsdzēsēji, policisti, kaimiņi vai garāmgājēji.
Diskusijas dalībnieki gan atzina, ka sabiedrības izglītības līmenis pirmās palīdzības sniegšanā ir zems. Cilvēki nezina, kas tādās situācijās jādara, viņus ir pārņēmusi panika un bailes, vai (ir arī trešais spriedums) sabiedrība ir par maz iecietīga pret apkārtējiem. Tāpēc liels darbs būtu jāiegulda tās izglītošanā.
Ceļu satiksmes drošības direkcijas Kvalifikācijas daļas priekšnieks Juris Teteris atzina, ka katram autovadītājam, kas kārto pārbaudījumus, lai iegūtu tiesības, obligāti ir arī pirmās palīdzības kursi.
– Tajos autovadītājus apmāca sniegt pirmo palīdzību, taču jāatzīst, ka ar laiku zināšanas, kas netiek izmantotas, izplēn. Tāpēc esam pieņēmuši jaunu noteikumu. Tagad arī pašreizējiem vadītājiem, kas apgūst papildu kategorijas, no jauna jākārto pirmās palīdzības sniegšanas kursi. Tas ir spēkā, ja cilvēks to nav darījis pēdējos piecus gadus, – skaidro J.Teteris.
Sniegt pirmo palīdzību mācās arī ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki, jo viņi nereti ir pirmie, kas ierodas notikumu vietā. Aivars Straume stāsta, ka vēl nesen esot bijusi lieliska doma dienesta štatos iekļaut arī ugunsdzēsēju feldšeri.
Diemžēl dzīvē tas īstenojies tikai daļēji, jo, līdzko šāds darbinieks bijis gatavs strādāt, tā tika atņemts finansējums. Tagad katram ugunsdzēsējam ir nepieciešams vismaz mācēt sniegt vismaz elementārā līmenī pirmo palīdzību.
– Katrā darba vietā ir savs buklets, un ikvienam ir iespēja zināšanas atsvaidzināt. Taču vienu es varu teikt droši: ugunsdzēsēji ir gatavi palīdzēt, – uzskata A.Straume.
Savukārt Valsts ceļu policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Juris Zondaks uzskata, ka policistu pienākums nav glābt cietušos.
Viņš domā, ka sabiedrībā valda pārāk liela vienaldzība un tā arī bieži noved cilvēku līdz letālam iznākumam.
– Ja arī policisti vēlētos sniegt pirmo palīdzību, tas nebūtu viņu spēkos, jo mums tādiem mērķiem nav iedalīti nekādi līdzekļi – trūkst naudas medikamentu un aprīkojuma iegādei, – skaidro J.Zondaks.
Kas vajadzīgs, lai sniegtu pirmo palīdzību?
Nonākot ekstremālās situācijās, jārēķinās tikai ar to, kas tajā brīdī ir pie rokas. Tā kā visbiežāk cilvēki iet bojā satiksmes negadījumos, tad svarīgākais ir aptieciņa, kurai vienmēr būtu jāatrodas automašīnā.
Latvijas Ārstu biedrības prezidents Viesturs Boka stāsta, ka viņam ir zināmi gadījumi, kad, izejot tehnisko apskati, vairāki automašīnu vadītāji solidarizējas un iztiek ar vienu aptieciņu, kurā vēl, kā izrādās, neatrodas vis medikamenti, bet korķu viļķi un citas sadzīves lietas. Viņš arī pārmeta ceļu policistiem, ka viņi reti pievērš uzmanību tam, vai automašīnās ir aptieciņas. Uz aizrādījumu Juris Zondaks atbildēja, ka, līdzko policisti sāk kontrolēt, vai mašīnās atrodas aptieciņas, tā sabiedrībā izskan pārmetumi, ka viņiem neesot ko darīt. V.Boka ieteica jebkurā gadījumā, kad policists ir atradis iemeslu apturēt automašīnu, pārbaudīt arī aptieciņas.
Savukārt glābšanas dienestam Rīgā vajadzīgais aprīkojums it kā būtu, bet to nevar teikt par lauku rajoniem. Piemēram, satiksmes negadījumos laukos, lai atsvabinātu cietušo no iestrēgušas mašīnas, jānopūlas krietni ilgāk, taču šādā brīdī svarīga ir katra minūte.
Katastrofāli trūkst speciālistu
Dainis Krieviņš veicis pētījumus par jaunajiem medicīnas speciālistiem. Izrādās, ka pašlaik Latvijā ir tikai viena skola, kur gatavo feldšerus. Trešajā kursā ir 15 kursantu, no kuriem tikai divi plāno strādāt laukos.
– Tā ir akūta problēma, par kuru valstij jādomā. Vairums jauniešu tiecas pēc dzīves pilsētā – lielākas algas un attīstības iespējām, – atzīst D.Krieviņš.
Ko darīt ar laukiem? Valdības uzdevums būtu maksimāli ātri darba iespējas laukos darīt pievilcīgākas, lai jaunais speciālists izvēlētos dzīvot un strādāt tur. Citādi drīz pienāks laiks, kad neatliekamā palīdzība nonāks neprofesionāļu rokās, un tad jau runāt par tiesībām izdzīvot būs par vēlu.
