Latvijā aizvien biežāk var just globālās pretsmēķēšanas iniciatīvas ietekmi.
Latvijā aizvien biežāk var just globālās pretsmēķēšanas iniciatīvas ietekmi. Pilsētās notiek informatīvas kampaņas (piemēram, septembrī Liepājā un Aizkrauklē); Veselības veicināšanas centrs šad un tad pilsētās veic reidus (Jūrmalā, Ogrē, Dobelē), lai kontrolētu, vai cigaretes netiek pārdotas nepilngadīgajiem; Rīgas Dome spriež par smēķēšanas ierobežošanu parkos u.c. Smēķēšanas problēma nu tiek iztirzāta nacionālā līmenī, un centrālā ideja ir ļoti laba un vajadzīga – aizliegt smēķēt publiskās vietās.
Pagājušajā otrdienā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija atbalstīja izskatīšanai otrajā lasījumā grozījumus likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”, kas paredz aizliegt smēķēšanu daudzās publiskās vietās: pie ieejas valsts un pašvaldību iestādēs, darbavietās un koplietošanas telpās, sabiedriskajos transportlīdzekļos, taksometros, diskotēkās un deju zālēs. Šis solis ir labs žests ne tikai nesmēķētājiem, bet arī tiem pirmrindniekiem (Īrija, daļēji arī Igaunija, Ņujorka, Pekina u.c. ), kas šādu aizliegumu jau ieviesuši.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) aprēķiniem, ik gadu no smēķēšanas pasaulē mirst apmēram pieci miljoni cilvēku. Šis netikums visbiežāk arī tiek uzskatīts par sirds un asinsvadu slimību cēloni, diemžēl Latvija tajās ieņem līderpozīcijas. Sevišķi nepatīkama smēķēšana ir tā sauktajiem pasīvajiem pīpētājiem jeb tiem, kas paši nesmēķē, bet uzturas tādā vidē. Kā aprēķinājuši PVO eksperti, arī pasīvie smēķētāji 20 – 30 procentos gadījumu ir pakļauti riskam saslimt ar plaušu vēzi, bet 23 procentos gadījumu – riskam sasirgt ar sirds kaitēm. Saskaņā ar Veselības veicināšanas centra datiem Latvijā ikdienā smēķē katrs otrais vīrietis un katra piektā sieviete. Augsts ir no cigarešu dūmiem cietušo skaits. Tāpēc apsveicama ir Saeimas komisijas vēlme aktualizēt pretsmēķēšanas politiku kardināli, nevis tikai simboliski.
Un svarīgi būs neaprobežoties tikai ar šiem grozījumiem, jo smēķēšanas galvenā riska grupa gan pasaulē, gan Latvijā joprojām ir pusaudži, kas bieži vien, ciešot kā pasīvie smēķētāji, kļūst par aktīviem smēķētājiem. Starptautiskā skolēnu smēķēšanas pētījumā (GYTS) 2002. gadā Latvijā veiktā aptauja liecina, ka 86,6 procenti zēnu un 72,2 procenti meiteņu kaut vienreiz mūžā ir smēķējuši, bet 23,6 procenti nesmēķētāju ir gatavi to sākt. Tiesa, no aptaujātajiem skolēniem 88,5 procenti nesmēķētāju un 54 procenti smēķētāju uzskata, ka Latvijā publiskās vietās būtu jāaizliedz pīpēt. Latvijā pusaudžu smēķētāju procents ir augsts, un, spriežot pēc GYTS 90. gadu aptauju datiem, šim procentam ir tendence augt. Tam pamatā ir divi cēloņi: sabiedrības liberālā attieksme gan pret tabakas izstrādājumu būtībā neierobežoto pieejamību un smēķēšanu publiskās vietās un efektīvas politikas trūkums, kas motivētu pusaudžus nesmēķēt.
Saprotams, grozījumu kritizētāji var iebilst, ka līdz ar smēķēšanas ierobežošanu tiek arī ierobežotas smēķētāja cilvēktiesības. Šādā lietā gan var būt savs racionālais grauds – brīvība izvēlēties, kā rīkoties ar savu veselību. Tomēr šī ir tā reize, kad gan tagadnes, gan nākotnes vārdā ir skaidri redzams: tiesības nesmakt tabakas dūmos ir augstāk vērtējamas. Arī vairākas tabakas kompānijas jau ir paziņojušas, ka no likuma grozījumiem cietīs Latvijas bāru un kafejnīcu īpašnieki. Taču dažu plītēšanas vietu sīkmanīgais pragmatisms nekādi nav samērojams ar to pragmatismu (mazāk saslimšanas gadījumu, mazāk nāvju), kas iekodēti aizliegumā smēķēt publiskās vietās.
