Tievāka – nozīmē ideāla, kādreiz domāja meitene, kas pārcietusi anoreksiju, kurai sekoja bulīmija.
Tievāka – nozīmē ideāla, kādreiz domāja meitene, kas pārcietusi anoreksiju, kurai sekoja bulīmija. Anoreksija nozīmē ēstgribas trūkumu. Bulīmija ir emocionāli traucējumi, kur slimīgām ēdelības lēkmēm seko depresija, pašizraisīta vemšana, badošanās.
“Sākumā bija kompleksi par savu izskatu, tad tie apkopojās domā, ka citiem nepatīku, jo esmu resna, kaut gan biju tāda pati kā tagad, jo regulāri nodarbojos ar sportu. Bīstami samazināju uztura daudzumu. Ievēroju mazkaloriju diētas, vēlāk lietoju arī caurejas zāles. Ilgāku laiku neēdu, bet neizturēju un vienā reizē notiesāju ļoti daudz, tad to visu izvēmu. Nekad neredzēju rezultātu, bija vēlme izskatīties slimīgi tievai. Ja neēdu, jutos lepna. Parādījās riebums pret ēdienu. Gribēju būt tievāka – ideālāka. Pazuda apziņa, ka ideālu cilvēku nav. Daļēji tā bija nepieciešamība pēc komplimentiem, piemēram: “Tik skaista tieva meitene un vēl tievē!” To uzskatīju par pamudinājumu vājēt tālāk. Bija arī liela gandarījuma izjūta, ja sēdēju kafejnīcā blakus apaļīgām meitenēm, kuras tik un tā ēda daudz un taukainus ēdienus, bet es baudīju minerālūdeni.
Tajā laikā pasniedzu dejošanu. Vienā nodarbībā vēderu sarāva krampjos, gandrīz paģību. Centos ieēst ko vieglu, bet organisms vairs nevarēja to uzņemt. Tad arī sapratu, ka viss aizgājis par tālu un tā turpināt vairs nevar.
Daļēji palīdzēja draugi, kas vienkārši bija blakus, pieņēma mani tādu, kāda esmu, un lika justies vajadzīgai.
Tagad man ir normāla attieksme pret izskatu. Kopš tā laika sāku interesēties par veselīgu uzturu. Uzskatu, ka skaists cilvēks ir tāds, kuram nav nobīdes no normāla svara intervāla. Bet galvenais ir mīlēt sevi, mācēt sevi pasniegt un būt pārliecinātam. Saprotu, ka svarīgāka ir to cilvēku atzinība, kas vērtē iekšējo, nevis ārējo skaistumu. Kādreiz man šīs vērtības bija pretējā kārtībā.
Ir dažādas gaumes – vieniem patīk tievās, citiem – apaļīgās. Kad biju slima, mans mērķis bija patikt visiem. Ir ļoti svarīgi apzināties, ka tas nav iespējams. Skaistums ir relatīvs jēdziens. Ja es pati sevi mīlu, tad mani mīlēs arī apkārtēji.”
Otrs stāsts ir līdzīgs.
“Centos neēst, pārtiku pārsvarā no āboliem. Sāku lietot caurejas zāles, jo nevarēju izturēt badu. Varēju kādu nedēļu neēst, bet tad pieēsties un iedzert caurejas tabletes. Zem acīm bija riņķi, nemitīgi sala, lai arī cik silti ģērbtos. Es pat priecājos, ja pieceļoties man reiba galva. Biju nerunīga, nevēlējos neko darīt, trūka spēka. Visu gribēju perfektu – mācības, izskatu.
Protams, par mani uztraucās gan ģimene, gan draugi. Bet es to īpaši neņēmu vērā, jo man svarīgi bija tikai tas, kā izskatos.
Taču tad iemīlējos. Sākumā domāju, ka vēl jātievē, bet tad sapratu, ka ne jau plakanais vēders ir svarīgs. Puisis ar komplimentiem lika saprast, ka mans augums ir labs un nav par ko uztraukties. Viņam nepatika, ka dzeru novājēšanas tabletes. Viņš citreiz man tās pat atņēma.
Pēc izšķiršanās ar draugu, paliekot normālā svarā, man netrūka puišu uzmanības. Tas bija pierādījums, ka viss ir kārtībā. Tagad saprotu, ka ne jau svars nosaka, kāds cilvēks esi. Joprojām periodiski ievēroju dažādas diētas, bet nu vairs nav tik traki.
