Šonedēļ saskaņā ar austrumnieku kalendāru sākās Tīģera gads. Izrādās, Jelgavā dzīvo vairāki cilvēki, kuriem ikdienas gaitās iznācis aci pret aci sastapties ar šo plēsoņu.
Šonedēļ saskaņā ar austrumnieku kalendāru sākās Tīģera gads. Izrādās, Jelgavā dzīvo vairāki cilvēki, kuriem ikdienas gaitās iznācis aci pret aci sastapties ar šo plēsoņu. Viens no viņiem ir veterinārārsts, pilsētā pazīstamais kultūrvēstures pētnieks Modris Ziemelis.
M.Ziemelis stāsta:
Kopš 1963. gada es strādāju Lauksaimniecības akadēmijas veterinārās klīnikas ķirurģijas nodaļā. Tā kā mūsu klīnika bija viena no Latvijā redzamākajām, mums itin bieži nācās izdarīt ķirurģiski sarežģītas operācijas, sniegt dažādas konsultācijas. Un tomēr mūs pārsteidza kāds pēkšņs lūgums izdarīt operāciju pieciem tīģeriem. Lūgums nāca no ceļojošā cirka trupas vadītāja Deņisova. Viņam tobrīd bija gadu 70, viņa asistentei, kas, izrādījās, ir arī viņa dzīvesbiedre, tikai 30. Viens no tīģeriem bija mēģinājis uzbrukt šai sievietei, tāpēc Deņisovs bija nolēmis, ka tīģeris jākastrē, jāapgriež tam priekšķepu nagi un jāizrauj ilkņi. Trupas vadītājs zināja teikt, ka brīvībā dzīvojošam tīģerim mazinoties agresivitāte un uznākot tāds kā mazvērtības komplekss, ja tas zaudējot kaut vienu ilkni. Tādas pašas pārmaiņas viņš cerot ieraudzīt arī izoperētajos tīģeros.
Ne man, ne kādam no maniem kolēģiem nebija nācies raut zobus tīģerim. Neviens tādēļ nezināja, cik lielā devā un kāda narkoze te varētu līdzēt. Un galu galā nebija arī skaidra tīģera ilkņa anatomiskā uzbūve. Bija vajadzīgs rentgenuzņēmums un arī to bez narkozes nevarēja dabūt. Bet cikreiz tad vienam tīģerim narkozi var dot! Meklējām citādu izeju. Un atradām Latvijas Dabas muzejā tīģera galvaskausu. Ar lielām grūtībām pierunājām muzeja darbiniekus uzticēt mums šo vērtīgo eksponātu.Jelgavā atgriezāmies ar tīģera galvaskausu padusē. Vēl palīdzību lūdzām zobārstiem pilsētas poliklīnikā. Tolaik zobārstniecības nodaļas vadītājs bija dakteris Glikmanis. Pats viņš ilkņu raušanas operācijā piedalīties atteicās, taču iepazīstināja ar ļoti jauno dakterīti Zintu Strodi. Viņa piekrita avantūrai. Nospriedām, ka es izdarīšu pārējās operācijas, bet viņa tikmēr likvidēs briesmīgos ilkņus. Iedevu tīģerim narkozi, piesēju pie galda, un katrs darījām savu darāmo. Itin drīz ilkņi bija nozāģēti un zāģējuma vietas aizplombētas. Operācija bija izdarīta, un viss beidzās sekmīgi, taču ne gluži.
Vēlāk izrādījās, ka Sarkanajā grāmatā ierakstītiem dzīvniekiem tādas operācijas nemaz nedrīkst izdarīt. Sabiedrībā sacēlās trauksme un sašutums, un tīģeru dresētājs no citu plēsoņu operēšanas atteicās. Bet nav arī dzirdēts, ka tāpēc viņa jaunajai asistentei un dzīvesbiedrei būtu kas ļauns noticis.
Interesanti ir vēl arī tas, ka tīģeri operējām Tīģera gadā. Pats es esmu dzimis Auna gadā, tāpēc arī mana profesija ir ar dzīvniekiem saistīta. Paldies Dievam, nekādas lielas likstas mani nav piemeklējušas, arī kā ķirurgu ne. Man ir bijusi viegla roka to teikuši citi, to jūtu arī pats. Ceru, arī šis Tīģera gads man būs labs.
Esmu saņēmis apsveikuma kartiņu no sava drauga populārā karikatūrista Gunāra Bērziņa, viņš ir mans domu un humora biedrs. Viņš kartiņā ir uzzīmējis Ziemassvētku vecīti, ko tēlo pusapģērbta dāma, kam mugurā velk tīģera kažoku.
Jelgavniekiem Tīģera gadā vēlu neraustīt tīģeri aiz ūsām! Kas mēs, vīrieši, būtu bez sievietēm? Tikpat kā tīģeris bez dresētājas.
