«Man nav nejaušu lugu, katra no tām ir notikums manā dzīvē!» tā par savu dramaturga darbu saka Pauls Putniņš.
«Man nav nejaušu lugu, katra no tām ir notikums manā dzīvē!» tā par savu dramaturga darbu saka Pauls Putniņš. Dramaturgs teātra «lauciņā» nostrādājis jau 37 gadus, un viņa darbu bilancē ir 30 lugu, kas iestudētas gan Latvijas profesionālajos, gan amatierteātros. Jaunākā, rampas ugunis ieraudzījusī, luga «Kvēli ilgotā» tapusi 2001. gadā un nu jau piedzīvojusi divus iestudējumus – Nacionālajā teātrī un kopš pagājušās sestdienas savas skatuves gaitas arī Jelgavas Ā.Alunāna teātrī. Paula Putniņa vārds jau ļoti sen saistīts ar Jelgavas teātri un režisori Lūciju Ņefedovu. Dramaturga popularitātes augstākais vilnis uzbangoja 80. gados, kad visas Latvijas skatuves pārstaigāja gandrīz par leģendu kļuvusī izrāde «Ar būdu uz baznīcu». Putniņa kolorītie lauku personāži, kas vienlaikus ir komiski un traģiski, ne tikai precīzi izsaka un definē sabiedrību, kurā viņi mīt, bet arī atspoguļo sentimentāli patriarhālo vidi, kuru tik rūpīgi savos darbos kopj un sargā dramaturgs. P.Putniņa spēks ir raksturi, tipāži no tautas – noskatīti, norakstīti, mākslinieciski izkāpināti un apdarināti. Palikdams mūžam uzticīgs laukiem kā cilvēciskās esības pamatam un saknēm, P.Putniņš mēģina ieskatīties lauku dzīves ainās šodien.
Lugas, tāpat kā aktieri, spēj dzīvot un attīstīties tikai režisora rokās, un, ja pirmā sadarbība ir neveiksmīga, tad bieži vien tām tiek uzspiests priekšlaicīgs neprofesionālisma un nevarības zīmogs. Tāpēc par īpatnēju saucams lugas «Kvēli ilgotā» ceļš pie skatītājiem. Pagājušajā rudenī piedzīvojusi pirmizrādi Nacionālajā teātrī, kur režisore Virdžīnija Lejiņa par primāro izvirzīja striktu formu un, maksimāli svītrojot tekstu, izveidoja latviski tonētu grotesku dejas parafrāzi par lauku dzīvi, izrāde sabruka neticami ātri. Aktieri pēc mēneša bija zaudējuši precīzo formas uzstādījumu, un inscenējums pārvērtās amatieriskā darbības karuselī. P.Putniņam bija ļoti svarīgi pārbaudīt tieši lugas patieso kvalitāti, un šo darbu viņš piedāvāja Jelgavas Ā.Alunāna teātrim.
Ar milzīgu pietāti izturoties pret autora radīto tekstu, neizmetot nevienu vārdu un nemēģinot atrast kādu īpaši neparastu formu, jelgavnieki skatītājiem piedāvāja šīs lugas otro versiju un, jāsaka, veiksmīgu. Lugas konstrukcija balstās uz četru aktieru saspēli, uz četru pretēju raksturu sadursmi. Izrādē spēlē četri pieredzes bagāti un meistarīgi aktieri – Ligita Liepiņa (Tāltata), Maija Matisa (Rotbauma), Baiba Zaķevica (Elija) un Vilnis Auza (Stefans). Dramaturgs devis pavisam vienkāršu fabulu: atguvušas senču mantojumu lauku saimniecību, Tāltata un Elija, netiek galā ar savu plašo saimniecību, tāpēc no pilsētas tiek sarunāts strādnieks Stefans. Uz rudens talkas darbiem viņš neatbrauc viens, bet gan ar savu superaktīvo draudzeni bijušo radio žurnālisti Rotbaumu.
Mūsdienu aktualitātes pārnest uz skatuvi ir vienlīdz interesanti un bīstami, proti, tās var izrādīties novecojušas. Pēdējā laika lugās dramaturgs P.Putniņš kļūst aktierim arvien komplicētāks, jo lugu konstrukcijas tiek pakļautas arvien lielākām šūpolēm: izlasot tekstu, ne vienmēr var zem tā saskatīt reālus, elpojošus tēlus, tāpēc patiesu uzslavu pelnījusi izrādes režisore un aktieri, kas šos strupi veidotos varoņus spējuši piepildīt ar psiholoģisku patiesumu, atrast katram savu īpatnību.
Visu izrādi kā dūrē (tiešā un pārnestā nozīmē) satur Ligitas Liepiņas Tāltata. Spilgta un varena lauku lielīpašuma saimniece, kas zemei atdos pašu svētāko – zem jaunās graudu ražas paklās kāzu galdautus… Traģiska nāk viņas apziņa, ka šie graudi nevienam nav vajadzīgi, taču L.Liepiņas Tāltata nesalūst – ar karalienes cienību, zemes vārdā viņa ir gatava panest visu… Kopā ar Tāltatu šajās mājās saimnieko viņas māsasmeita – B.Zaķevicas Elija, kas ir patiesā darbu organizētāja un darītāja. Klusi, pārliecinoši Elija kā rezonansē ļauj sevī atspoguļoties cilvēkiem un notikumiem, kas rit ap viņu. Liekas, ka vissmagākā loma kritusi Vilnim Auzam, jo jānospēlē tēls, kuram gandrīz nav teksta(!). Un tiešām, V.Auzas Stefans iznirst mūsu priekšā kā tikko «tirgus placī» satikts dīvainis – aprauti nerunīgs, stūrains, neizlēmīgs un kautrīgs, nedaudz aprobežots, taču ļoti lādzīgs savā būtībā. Dzīve nemīl tukšumu, tāpēc Stefana dzīve sasaistījusies ar atraktīvo, ļoti runīgo Maijas Matisas žurnālisti Rotbaumu. Pilna organizatoriskas degsmes, pāri kūsājošas vitalitātes, Rotbauma nešaubās, ka spēj pārveidot ne tikai cilvēkus, bet arī laiku. Par spīti lielajam deklaratīvā teksta «blāķim», kuru no skatuves jāpasniedz tukšās frāzēs runājošajai Rotbaumai, aktrise Maija Matisa šo dramaturga «pārbaudījumu» iztur godam, radot aizkustinoši naivu un vienlaikus cīnīties gribošu skatuves tēlu.
Jūtīga partnerība tēlu starpā ir šīs izrādes lielākais trumpis. Jāteic gan, ka dažviet mizanscēnās vērojams tāds kā sastingums un pārmēru tieša vēršanās pie publikas (īpaši izrādes fināla ainās). Kā atdzīvinoša un krāsaini tēlaina epizode jāuzteic tirgus aina. Scenogrāfa Edvīna Kalnenieka ironiski spilgtais noformējums (milzīga Bārbijas glezna, kas tik ļoti atgādina «piepūšamo sievieti»…) ienes to skarbās realitātes un patiesuma auru, kas draud izzust ideālistiskajā lauku tēlojumā. Tirgus aina minama vēl arī ar to, ka otrā plāna lomas spilgtuma dēļ gandrīz izkonkurē pirmo plānu. Tas nu pēc būtības nebūtu pieļaujams, taču šoreiz domāts kā kompliments. Tik atraktīvi un kolorīti «bomžu» tēli, kādos dzīvoja Arvīds Matisons un Andrejs Pelūde, nebija redzēti diezgan ilgi.
Kvēli ilgotā brīvība ir atnākusi. Ko darīt tālāk? Kā dzīvot? Uz šo jautājumu dramaturgs neatbild. Galīgo atbildi nedod arī izrāde. Ir varianti. Un tie katram jāmeklē pašam…
