Ziedi ir dažādi. Tāpat kā mēs tie mēdz būt cēli, lielmanīgi vai gluži pretēji – kautrīgi un pieticīgi.
Ziedi ir dažādi. Tāpat kā mēs tie mēdz būt cēli, lielmanīgi vai gluži pretēji – kautrīgi un pieticīgi.
Ar ziediem cilvēkiem ir īpašas attiecības. Ne tā kā ar kokiem, krūmiem vai mežā lasītām ogām. Interesanti, kas izdomāja, ka ziedus var dāvināt? Un vai uz pasaules ir cilvēks, kas nekad tos nav turējis rokās – saņemot vai pasniedzot kādam?
Dārznieka rūpju loloti, ārzemju niķīgie un savvaļas neatkarību mīlošie – tie ļauj padarīt taustāmu vien vārdos izsakāmo. Zieds ir viens no jūtu matērijas veidiem. Nav svarīga krāsa, kausa vai kāta izmērs. Tu dāvini ziedu? Tātad tu mīli, izjūti draudzību vai cieņu. Kādas krāsas un formas tas ir? Kādam mīlestība ir sarkana roze, bet citam – kāzu pušķī kaķpēdiņas. Pa vienam ziedam lasītas.
Tas pats ir ar skumjām. Dažādas. Sarkanas. Baltas un arī rozā. Sēru lentēm ar atvadu vārdiem apvītas. Parasti veikalā pirktas, ne pļavā saskatītas. Tev krāšņāks sēru vainags? Lūk, tiem tāds pieticīgāks? Līdzjūtībai nav mērvienības. Arī ziedi nekam nav mērs, tikai apliecinājums, ka jūtam.
Ir ziedi, kas spēj izteikt visu. Piemēram, neļķes. Tās vienlīdz var priecāties un vienlīdz skumt. Būt klāt kāzās, bērēs un prezentācijās. Tās ir oficiālas. Vai tādas var būt sniegpulkstenītes? Var, ja vēl kāds jūtas tāpat.
Dzimšanas dienu puķēm ir īpašs raksturs. Sezonāls. Manējās ilgu laiku bij” alpu vijolītes. Varbūt tāpēc allaž mīļākas ir rudzos lasītas puķes? Vienmēr jāpriecājas par vasarā dzimušajiem. Tiem pieder pļavas un dārzu aromāts.
Ir svētku ziedi. Valsts svētos tiem ir rūgtena smarža. Citādi ir ar Jāņiem. Tad smaržo viss. Arī cilvēku rokas – pēc vainagu pīšanas.
Maija otrajā svētdienā ziediem ir īpaša misija. Mērot ceļu pie mammām – uz laukiem, citām pilsētām un blakus istabām. Arī uz kapu kopiņām. Pateicība visbiežāk ir dzeltenā krāsā. Pie manis jau pāris gadu nāk pienenes. Mazā, puķu piena nosmulētā roķelē nestas. Vēlā pavasarī tās varētu būt arī zīmētas.
Mēs varam nopirkt vai noplūkt visu, ko jūtam – raugi, puķu tirdziņā narcisēs saskatīt prieku vai pateicību ieraudzīt – dārzā stādītu, pļavā atmiņas atrast.
Tikai dusmām nav savu puķu. Lai gan – žēl. Dusmas paliek bešā. Izkliegtas, izraudātas vai azotē glabātas. Kad dusmojamies, mēs nemēdzam dāvināt ziedus. Bet kāpēc ne? Kaut vai noplūktas pašam sev, ja ne dusmīgam citam.
