30. novembrī pulksten 16 ar programmu «Esam!» savas 45 gadu jubilejas koncerttūres ietvaros Jelgavas kultūras namā viesosies grupa «Menuets».
Koncerta, kuram dots it kā nepretenciozs, bet apliecinošs virsraksts «Esam!», programmā skan visu laiku labākās «Menueta» dziesmas. 45 gados izaugušas vairākas paaudzes, kas tās iemīlējušas. «Menuets», kā daudzi pārliecinājušies 45 gadu garumā, dzīvo ārpus jēdzieniem «stilīgi» vai «vecmodīgi». Kaut gadi gājuši un liktenis nav saudzējis, savā dziļākajā būtībā, kā uzskata paši dalībnieki, «Menuets» ir tie paši Pumpuru apkārtnes vidusskolēni, kas mācījušies Jūrmalas 4. vidusskolā, pirmos mēģinājumus aizvadījusi garāžā un savu nosaukumu reiz palienējusi no smaržu pudelītes ar tikpat poētisku nosaukumu – «Menuets».
Īsi pirms kārtējā brauciena uz koncertu, šoreiz Rēzeknes koncertzālē «Gors», izdevās nedaudz aprunāties ar Adrianu Kukuvasu, bez kura balss un stājas tieši tāds «Menuets», kādu pazīstam jau 45 gadus, nebūtu iedomājams.
– Tomēr esam sagaidījuši «Menueta» 45 gadu jubilejas tūri, jo paziņojums, ka grupa dodas savā pēdējā koncertceļojumā, izskanēja arī pirms pieciem gadiem. Nu varam tikai priecāties, ka komponista Imanta Kalniņa toreiz teiktie vārdi, kuros pēc kāda klusuma brīža tika prognozēta «Menueta» atkalatgriešanās uz skatuves, izrādījušies ļoti precīzi.
Kad grupa «Pērkons» ar koncertiem svinēja apaļo jubileju, tapa zināms, ka kaut kur Dikļu apkaimē esot īpašs publikas pieprasījums tieši pēc Imanta Kalniņa un citiem «Menueta» vecajiem labajiem gabaliem. «Pērkons», kā zināms, ir Jura Kulakova projekts, bet grupā, izņemot mani un meitenes – Inesi Pabērzu un Baibu Jageri (Sējāni) –, spēlē visi «menuetieši».
Tā kā visa kompānija bija par, šajā brīdī faktiski tiku nostādīts fakta priekšā – vai es teikšu «jā» vai «nē». Nodomāju, ka «nē» no manas puses skanētu pārāk rupji, bez tam nav mazsvarīgi, ka man ļoti patīk tas, ko es daru. Tā arī apmēram pirms gada nospēlējām tādu dzīvās mūzikas koncertu, vairāk akustiskā variantā – ar akordeonu sintezatora vietā un tamlīdzīgi. Bet bez atlaidēm muzikālā un repertuāra ziņā, bija pilns divdaļīgs koncerts, ieskaitot «Raganas dziesmiņu pirms sprieduma pasludināšanas», ko var uzskatīt par Imanta Kalniņa, Māra Čaklā un «Menueta» visu laiku augstākajām virsotnēm.
Sajutām milzīgu klausītāju mīlestību, un producentam likumsakarīgi radās doma, ka nebūtu slikti, ja mēs turpinātu spēlēt, jo daudziem «Menuets» tomēr joprojām vajadzīgs. Imantam Kalniņam pirms pieciem gadiem teiktais par mūsu varbūtējo atgriešanos izrādījās taisnība, jo tas opijs, ko sauc par skatuvi, tomēr nostrādā, un ir ļoti patīkami, ja tiec gaidīts.
– Tad jau jāsāk domāt par piecdesmito jubileju?
Katrā ziņā vairs īpaši neuzsveram, ka šosvētdien Jelgavā un 11. decembrī Vidzemes koncertzālē «Cēsis» būs mūsu patiešām pēdējie koncerti.
– Koncertturneju «Esam!» sākāt jūnijā Dzintaru koncertzālē, kur jums kā jūrmalniekiem savējo atbalsts garantēts. Vai tikpat liela atsaucība vērojama arī citur Latvijā? Tomēr «Tornī pulkstens skaita mirkļus» neglābjami kā pēc Olafa Zeļļa vārdiem komponētajā it kā vienkāršajā Imanta Kalniņa dziesmiņā. Vai tiem, kam vēl tālu līdz 45, maz vajadzīgs tāds «Menuets»?
Esmu pat nedaudz pārsteigts, bet līdzšinējie koncerti pierāda, ka esam vajadzīgi arī tagad. Kā tāds vecs, labi norūdzis vīns, kam nav ne ko īsti pielikt, ne atņemt. Kā agrāk, tā tagad skatītāju rindās ir dažāda vecuma cilvēki. Tā ka vizuāli izskatās tieši tāpat kā agrāk, lai gan publika, protams, ir mainījusies. Tie, kas bija jauni «Menueta» ziedu laikos, jau kļuvuši par vecajiem, bet galvenais – nāk klāt jaunie, kam tā nepastarpinātā emocija atkal ir vajadzīga. Vecie savukārt to vēl nav pazaudējuši.
Esam hrestomātiska grupa, ko paši arī neslēpjam. Mūsu dominējošais komponists, protams, ir Imants Kalniņš, bet tekstu, kas visvairāk aizgājuši tautās, autors – Māris Čaklais. Pirmoreiz mūs, Jūrmalas 4. (tagad – Pumpuru) vidusskolas audzēkņus, gan pamanīja vēl agrāk, TV konkursā «Ko tu proti?», kur ievērību izpelnījās mana kompozīcija «Krīt visbaltākie sniegi» ar Jevgeņija Jevtušenko vārdiem Jāņa Petera atdzejojumā. Atceros, žūrijā esošais profesionālais komponists Pauls Dambis brīnījās, kā tik jaunam un nepieredzējušam zēnam kā man var rasties tik filozofiski dziļa un nopietna dziesma. (Tad žūrija vēl nezināja, ka talantīgais jaunietis mācīsies Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas kora klasē un Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas trompetes klasē, kuru absolvēs 1978. gadā – red.)
Tur arī iepazināmies ar gados vecāko (salīdzinot ar mums) Jāni Blūmu, kurš 1969. gadā kļuva par grupas vadītāju un pedagogu. Esam dziedājuši arī tautas dziesmas «Tumša nakte, zaļa zāle» apdari, vairākus basģitārista Jura Sējāna skaņdarbus.
Tomēr, ja par «Menueta» iedvesmas avotu var uzskatīt leģendāro grupu «The Beatles», tad par paroli – komponistu Imantu Kalniņu. Viņa sacerētā «Dziesma, ar ko tu sāksies» (Viktora Kalniņa teksts) uz mūžīgiem laikiem kļuvusi par «Menueta» neoficiālo himnu.
Sadarbība ar Imantu Kalniņu, kura grupa «2xBBM» tikko ir aizliegta, sākās 1970. gadā. Komponistam bija vajadzīga grupa, kas dzejnieka Māra Čaklā autorvakarā izpildītu dziesmu ciklu no aizliegtās filmas «Elpojiet dziļi» («Četri balti krekli», 1967) – dziesmas, kuras vēlāk veido «Menueta» repertuāra neatņemamu daļu.
– Tās ir dziesmas, kas tika ierakstītas arī vissavienības firmas «Melodija» skaņuplatē «Dzeguzes balss»?
Tieši tā. Plate tika izdota 1979. gadā, un tajā laikā arī bija izveidojies mūsu pamatsastāvs. Pie taustiņiem stabilu vietu bojāgājušā Jāņa Blūma vietā ieņēma Juris Kulakovs (vairākus gadus gan abi paspēja muzicēt divatā). Grupa vairākkārt koncertē arī Somijā, Portugālē, Polijā, Krievijā, Ukrainā. 1977. gadā Piebalgā aizsākas Imantdienu tradīcija.
Turpinās arī sadarbība ar Imantu Kalniņu, par kuras virsotni var uzskatīt Ojāra Vācieša «Balādes par Matisonu». Pirmizrādē kādreizējā Planetārijā jeb «Dieva ausī» (tagadējā pareizticīgo katedrālē) skatītāji cenšas iekļūt pa visām iedomājamām un neiedomājamām vietām, bet vēlāk ar šo ciklu «Menuets» veiksmīgi koncertē tolaik populārajos politiskās dziesmas festivālos. Ojāra Vācieša teksts ir tik daudznozīmīgs, ka bargie cenzori tajā saskata sarkano partizānu slavināšanu, kamēr vadmotīvs tikpat labi var būt arī rindas «Mieru, lieciet beigtam Matisonam mieru!»
– Tomēr tad «Menueta» mehānismā kaut kas saķērās, un tu devies uz Ādažiem.
Pēc «Dzeguzes balss» izdošanas un «Balādēm par Matisonu» ansamblī darbība sāka apsīkt. Juris Kulakovs kopā ar Juri un Leonu Sējāniem, kā arī Raimondu Bartaševiču, pieaicinot dziedātāju Ievu Akurateri, sāka darboties arī grupā «Pērkons».
Es turpretī sāku sadarbību ar grupām «Ādaži», «Proventus» un «Tip Top» (pēdējais no minētajiem, piemēram, bija filharmonijas ansamblis, bet man taču bija profesionāla izglītība).
1980. gados radīti vairāki hiti (piemēram, mana dziesma «Atgriežoties» ar Māras Zālītes vārdiem, kā arī populārā Imanta Pauras «Piezvani man». Tika izdots CD «Atgriežoties», kā arī albums ar Aleksandra Čaka dzeju «Debesu dāvana». Šajā laikā Muzikālajā teātrī tika uzvesta rokopera-balets «Mazā nāriņa», kur titullomu dziedāja Antra Ozola-Kukuvasa. Tika atskaņota mūzika operetes simfoniskā orķestra pavadījumā, piedaloties operetes korim.
– Un tomēr pavisam bez «Menueta» iztikt neizdevās?
«Menuets» atsāka koncertēt 1987. gadā – grupa sapulcējas uz traģiski bojāgājušā Jāņa Blūma piemiņas koncertiem. Tos ierakstīja arī Latvijas TV. Kopš 1992. gada grupas mūziķi reizēm apvienojas, lai uzstātos ar veco dziesmu programmu. Tiek izdoti divu Imanta Kalniņa dziesmu apkopojumi diskos, 2005. gadā pirmoreiz ierakstīts dziesmu cikls, ko viņš sarakstījis neiestudētai izrādei, kuru bija paredzēts veidot pēc Viktora Igo darba «Cilvēks, kas smejas».
– Arī citās jomās nav iestājies klusums?
Kad «Menuets» atsāka darbību, arī pats piedalījos gan koncertos, gan trīs albumu ierakstos. 2006. gadā ierakstīju mūzikas albumu «Starp rīta zvaigznēm» kopā ar dziedātāju Inetu Rudzīti, kā arī komponēju ģimenes mūziklu «Rukšu svētdiena» ar Māras Cielēnas tekstu, pats piedalījos izrādēs. Interešu centrā «Daugmale» mācīju ģitārspēli un vadīju roka klasi, viena no manām audzēknēm ir grupas «Astro’n’aut» soliste Māra Upmane. Tagad strādāju Mārupes mūzikas skolā.
2008. gadā iznāca mana grāmata par grupu «Menuets» «Piever acis un atkal kā toreiz…», esmu izdevis arī ģitārspēles mācību līdzekli «Ar ģitāru uz Tu». ◆
