Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis – intervijā Andrejam Janavam.
Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis – intervijā Andrejam Janavam
– 25 gadus esmu nostrādājis izglītībā un īpaši Kultūras akadēmijas rektora amatā pavadītajos desmit gados saskāries ar daudziem izpildvaras un lēmējvaras absurdiem lēmumiem. Latvija ir tik politizēta valsts, ka lēmumu pieņemšanu ietekmēt var, vienīgi atrodoties kādā politiskā partijā. Mazāk svarīga diemžēl ir profesionalitāte. Laiks, kad nozīmīgus lēmumus varēs pieņemt kompetenti profesionāļi, mums diemžēl vēl ilgi būs jāgaida.
Tas tomēr netraucē nepacietīgi traukties «iekšā Eiropā».
– Sasniegt Rietumeiropas valstu dzīves līmeni ir labs mērķis. Taču nedrīkst izlikties nemanām, ka pasaulē ir daudz tādu valstu, kas attīstībā stipri atpaliek no Latvijas un atrodas daudz zemākā pakāpē. Domāju, tuvākajos gados izšķirsies, kur mēs būsim pēc gadiem desmit divdesmit – starp pasaules attīstītākajām zemēm vai arī… tiksim uzdzīti augšā, atpakaļ kokos. Atcerieties, kā, brīvību atguvuši, aizgūtnēm devāmies uz ārzemēm! Tomēr braucām skatīt galvenokārt pārtikušas, attīstītas valstis, ne tās trūcīgākās. Bet trūcīgu ir daudz. Pasaulē kopumā dzīves līmenis neizlīdzinās, un plaisa starp attīstīto cilvēces daļu un to otro palielinās. Arī cīņa par vietu pasaules tirgū ir smaga.
Uz ko tad var cerēt mūsu mazā valstiņa?
– Esmu pārliecināts, ka nākotnē Latvijai var pavērties izredzes tikai tad, ja būsim augsti izglītota nācija. Negribētos, lai vienīgā iespēja bērniem nodrošināt pieklājīgu dzīves līmeni būtu aizsūtīt viņus uz Rietumeiropu.
Jā, tāda tendence novērojama. Mūsu pašu tautsaimniecība ir gandrīz nogremdēta, sabiedrība – sociāli neaizsargāta, tāpēc jaunieši laimi meklē citur. Ko jūs pats esat gatavs šai bezcerīgajā situācijā darīt, ja reiz esat «atrotījis piedurknes» politiķa karjerai?
– Varu izteikt tikai savu vīziju, jo ekonomiku neesmu studējis. Domāju, mana darbošanās Latvijas Demokrātiskajā partijā (LDP) būtu saistīta galvenokārt ar izglītības, kultūras un zinātnes organizācijas alternatīvu modeļu veidošanu. Negribu darīt to, ko slikti pārzinu, ārpus savu zināšanu sfēras varu vienīgi izteikt iespaidus.
Pirmkārt, valdībai acīmredzot jāpārorientējas un daudz vairāk jādomā par radīšanas sfēru, nevis tikai par sadali. Personīgi es par katru valdību spriežu pēc tā, cik jaunu darba vietu tā ir vai nav radījusi. Valstij jāveido vide, kur attīstīties cilvēku ekonomiskajām aktivitātēm. Jānovērš faktori, kas kavē gan ārzemju investīciju ienākšanu, gan mūsu pašu cilvēku iniciatīvas attīstību: korupcija un kukuļņemšana. Ja agrāk saviesīgos vakaros stāstīja anekdotes, tagad vaļsirdīgi pārspriež, cik kuram jāiedod, lai «dabūtu cauri» vienu vai otru projektu… Neesmu naivs un nedomāju, ka līdzīgi nebūtu nekur citur pasaulē, taču pie mums tas ir par daudz! Piemēram, kāpēc nevaram satiksmi uz Stokholmu nodrošināt ar «Viking Line» prāmjiem, bet to uzticam krievu, faktiski – padomjlaiku, kuģim ar attiecīgu servisu? Pie tā vainīgi konkrēti cilvēki.
Otrkārt, valstij saprātīgi jāriskē tai ziņā, kā to darīja, piemēram, Taivāna, Dienvidkoreja. Šīs valstis lielus līdzekļus investēja izglītībā, ņēma ārvalstu kredītus. Riskēt! Jo tikai tā ir nauda, ko nenoēdam, bet kas paliek mūsu galvās! Piemēram, Latvijai ir labas perspektīvas informācijas tehnoloģijās, mums ir labi speciālisti, bet Eiropā tādu trūkst. Tāpēc jāiegulda līdzekļi un šādu speciālistu «bloks» jāveido.
Treškārt, jāzina, kāda būs mūsu makroekonomiskā struktūra pēc kāda laika. Pagaidām to vien dzirdam, ka gribam būt Eiropas Savienībā, bet ko mēs tur darīsim?! Neesmu eiroskeptiķis, tikai gribu zināt, ko mēs radīsim. Jo nenotiks tā, ka pēkšņi Latvijā ieplūdīs Eiropas nauda un mūsu dzīves līmenis celsies. Tik vienkārši nebūs. Nekur pasaulē nevar eksistēt valsts, kurā nekas netiek radīts! Vai tā būtu rūpniecības produkcija, vai pakalpojumi…
… vai arī banāni, piemēram.
– Jā, mums jau nav ne izrakteņu, ne banānu. Ar dzērveņu audzēšanu tālu netiksim. Esam jau daudz ko piedzīvojuši – gan «finlandizāciju», gan «lauku paradīzi», bet mūsu eksporta struktūrā reāli saskatāmas tikai ar tranzītbiznesu saistītas lietas. Savukārt vienīgā reālā materiālā bagātība ir koku eksports. Kas būs, kad koki reiz beigsies? Latvija nav Sibīrija, kur var vēl desmitiem gadu cirst. Turklāt, pastāvot tik nestabilai Krievijas politikai, arī tranzītbizness var piedzīvot nepatīkamus pārsteigumus. Tāpēc jābūt skaidram priekšstatam par to, kas būs vēlāk.
Kāda šajā kontekstā nozīme izglītībai?
– Nepārvērtējama! Bezdarbnieku vidū cilvēku ar augstāko izglītību ir daudz mazāk nekā bez tās. Jo izglītotāks cilvēks, jo viņam vieglāk adaptēties, viņš vairāk zina, ir daudz kam gatavs. To var attiecināt uz visu valsti. Jo izglītotāka būs sabiedrība, jo lielākas cerības atrast savu nišu. Laba Eiropas līmeņa izglītība un stipra zinātne mūsu valstij var nodrošināt reālu ekonomisku attīstību.
Kāds ir jūsu, LDP biedra, redzējums uz Latvijas un Krievijas attiecību attīstību tuvākajā laikā?
– Mēs varam mēģināt veidot attiecības, kādas vien tīk, bet jāatceras klasiskais teiciens: lai dejotu tango, jābūt diviem. Domāju, mūsu turpmākajās attiecībās noteicošā tomēr būs Krievijas nostāja. Jo politikā ir nozīmīgas valstis ar lielu militāru potenciālu un tādas, kurām jāpiemērojas pirmajām.
Mūsu valstij taču atstāta izvēle – izšķirties starp lielu, varenu valsti un varenu valstu kopumu.
– Šo izvēli faktiski jau esam izdarījuši, un es arī neredzu Latvijai citu iespēju, kā vien iestāties ES… Lauksaimniecībā strādā gandrīz 18 procentu ekonomiski aktīvu cilvēku, bet valsts reāli var subsidēt ne vairāk par četriem pieciem procentiem. Tāpēc valsts programmā jāparedz, ko turpmāk darīt pārējiem. Ja virzāmies uz Eiropas Savienību, Eiropas struktūra ir optimāla arī mums, tā jāpieņem kā spēles noteikumi. Jārēķinās, ka pēc savas orientācijas, mentalitātes esam tuvāki Rietumiem. Bet Krievija…
Kultūras akadēmijai ir labas attiecības ar Maskavas Humanitāro universitāti, ko vada labi pazīstamais demokrāts akadēmiķis Afanasjevs. Mums nav problēmu! Ļoti koleģiāli atrisinām visus jautājumus. Kad Latvijas uzņēmējus aicina apgūt Austrumu tirgu, par galveno kļūst problēma, kā saņemt samaksu par precēm. Tas vairs nav politisks jautājums, tā ir realitāte. Sarežģīti!
Kā jūs komentējat nodomu piešķirt pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem?
– Sekojot pašreizējā premjera piemēram, izteikšu tikai savu personīgo viedokli, turklāt nebūdams amatpersona: nesaskatu vajadzību pēc tā! Tādas tiesības varbūt vajadzētu piešķirt, ja nebūtu naturalizācijas iespēju, ja būtu naturalizācijas «logi» kā pirms dažiem gadiem. Tagad radītas visas iespējas naturalizēties. Ja cilvēks izjūt vēlēšanos līdzdarboties sabiedrības dzīvē, man ļoti grūti iedomāties, kāpēc viņš neiet naturalizācijas ceļu.
Varbūt tā ir iespēja izteikt savu viedokli tādiem nepilsoņiem, kuri grib tikai «kaut ko konkrētu», nevis «visu»? Piemēram, kuri labprāt piedalītos pašvaldību vēlēšanās, bet nevēlas mācīties valsts valodu.
– Saprotu, ka gados vecākiem cilvēkiem psiholoģisku iemeslu dēļ nav īpašas intereses naturalizēties, bet kāpēc to nedarīt cilvēkiem spēka gados? Manuprāt, tā ir nevajadzīga starpforma – atļaut vēlēt nepilsoņiem. Ja reiz gribi dzīvot šajā sabiedrībā, piedalīties tās procesos, nav daudz prasīts zināt valsts valodu, apliecināt elementāru lojalitāti pret šo valsti.
Vai esat sevi iedomājies kādā konkrētā politiskā amatā?
– Nē! Es vienkārši gribu kaut nedaudz ietekmēt situāciju, kad kaudzēm pieņem nepārdomātus lēmumus, kad nav pat runas par kaut kādām politiskām interesēm, bet vienkāršu neprofesionalitāti. Piemēram, par docentu posteņa likvidēšanu augstskolās: vai kāds paskaitīja, ka 40 procentu mācībspēku ir tieši docenti?! Kas notiks? Vai degradēsim viņus visus par lektoriem? Par ko, par kādiem grēkiem? Turklāt viņi gandrīz visi ir ar doktora grādu… Ļoti bieži ir tā: kaut kas tiek pieņemts, nolemts, bet nav saprotams, kādēļ. Valstī nekas nemainīsies, kamēr netiks ieviesta personīga atbildība par to, ko katrs ir vai nav izdarījis.
Jābūt profesionāļiem! Viņiem nav noteikti jābūt piederīgiem kādai partijai. Diemžēl pagaidām valstī pie teikšanas atrodas cilvēki, kas ir tālu no profesionālisma.
Kultūras ministrijā tā laikam nav?
– Tiesa, kultūras ministri mums kopš Raimonda Paula bijuši ļoti kompetenti. Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrijā ir pavisam citādi: tur strādājošie profesionāļi spiesti piesegt tās muļķības, kas «nāk no augšas». Savulaik izglītības ministrs bija Jānis Rainis, izcila personība. Viņš tiešām bija politisks līderis! Domāju, arī tagad tādiem augstākā ešelona ierēdņiem kā valsts un parlamentārajam sekretāram jābūt teicamiem profesionāļiem, bet ministram jābūt īstai personībai, ne dežūrpolitiķim, kurš vienkārši gaida savu kārtu.
Latvijā laikam nav tik daudz izcilu personu, lai ik pēc pāris mēnešiem būtu atkal cits, ko likt valdībā…
– Nu, jā… Bet varbūt tieši tad valdības būtu stabilākas un nebūtu jāmaina tik bieži, kā iegājies. Mums tomēr ir izcilas personības un profesionāļi: akadēmiķis Jānis Stradiņš, profesors Ilmārs Lazovskis. Kas viņiem par zināšanu amplitūdu! Vēl, piemēram, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes dekāns Indriķis Muižnieks – ievērojams zinātnes vīrs ar gaišu skatienu pasaulē.
Varbūt šie cilvēki nepievēršas politikai tāpēc, ka viņu zināšanas patiešām ir tik plašas, ka mūsu mazās valsts politikāņu intrigas viņiem šķiet sīkas?
– Varbūt. Taču tieši tādi cilvēki nekad nepieņemtu absolūti idiotiskus lēmumus. Pagaidām es nudien neredzu starpību, piemēram, starp «Latvijas ceļa» un Tautas partijas priekšā celto ministru veikumu izglītībā. Vai vispār kaut kas būtiski mainīsies, ja vienas vai otras partijas biedrs kļūs par ministru? Nebūt nē, jo patiesībā runa ir par krēslu…
Neceru, ka drīzumā kaut kas mainīsies, tomēr gribas, lai vismaz mūsu bērni dzīvotu labāk. Ja vispār nodzīvošu līdz pensijai (bet vēl vismaz 18 gadu jāstrādā), negribētu palikt divatā ar sievu, bez bērniem, kuri devušies labākas dzīves meklējumos uz bagātām valstīm.
