Saeimas deputātu pēdējās debates vedina domāt, ka Jēkabielas namā darbu uzsācis orientieristu pulciņš.
Saeimas deputātu pēdējās debates vedina domāt, ka Jēkabielas namā darbu uzsācis orientieristu pulciņš. Tikai šoreiz bez kompasa, par mērķi ņemot seksuālo orientāciju. Pārsteidz viena lieta – šo diskusiju uzsāka Saeimas pedofilijas izmeklēšanas komisija un sevišķi saasināja tās priekšsēdis Jānis Ādamsons, nosaukdams trīs pretendentus pedofila statusam, bet tagad gan apvainotie, gan apvainojamie, gan pozīcija, gan opozīcija ir vienprātīgi uzsākusši homofobiska rakstura spekulācijas, kas neveicina demokrātiskos procesu un cilvēktiesību ievērošanu Latvijā.
Hronoloģiski pareizi būtu sākt ar «Dienas» atgādinātajiem pašreizējā premjerministra Andra Šķēles vārdiem 1996. gada intervijā žurnālam «Rīgas Laiks», kurā valdības vadītājs homoseksuālismu atzina par slimību, sacīdams, ka, «vadot valsti vai atrodoties atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, pareiza seksuālā orientācija ir obligāti nepieciešama». Ceturtdienas intervijā Latvijas Radio viņš to atkārtoja, paskaidrodams, ka vada konservatīvo Tautas partiju (TP) un aizstāv tradicionālas vērtības. Arī «tēvzemietis» ekspremjers Guntars Krasts homoseksuālismu uzskata par slimību, tomēr attiecībā uz amatpersonām viņš ir pielaidīgāks: tās tomēr vajadzētu vērtēt pēc profesionālisma kritērijiem. Nepatiku pret homoseksuālu cilvēku atrašanos valsts amatos paudis arī sociāldemokrāts J.Ādamsons, bezsakarīgi bļaustīdamies par «zilās brālības» ietekmes pieaugumu. Šķiet, viņš ar nostaļģiju atceras padomju gadus, kad homoseksuālisms bija krimināli sodāma parādība un oficiāli «skaitījās», ka šāda seksuālā minoritāte PSRS vispār neeksistē. J.Ādamsona partijas biedrs Juris Bojārs ir izteicies viskrasāk:
– Negribu, lai «zilais» mani vada. Esmu normāls latvietis, man patīk sievietes.
Savukārt «Neatkarīgajai Rīta Avīzei» etniskās socioloģijas speciālists J.Bojārs paziņojis, ka «homoseksuālisms nav latviešu mentalitātes daļa, tā ir slimība vai izlaidība un to no pederastijas vai pedofilijas šķir viens solis». Piedodiet, Bojāram, ja jau apstākļu sakritības dēļ viņš skaitās jurists, obligāti vajadzētu zināt, ka pedofilija ir krimināli sodāma darbība, kurā tiek seksuāli izmantoti abu dzimumu nepilngadīgie. Savukārt homoseksuālisms ir divu pilngadīgu personu apzināta rīcība un brīva izvēle, kurā iejaukties nevienam nav tiesību, pat ja šis cilvēks ir valsts prezidents, premjers vai ministrs. Pilsoņiem un nodokļu maksātājiem jāinteresējas tikai par šo amatpersonu profesionālo darbību, jo kāds valstij būs labums no tā, ja valdībā un Saeimā būs tikai heteroseksuāļi, bet valsts politika un ekonomika «ies uz grunti». Turklāt, jaucoties amatpersonu privātajā dzīvē, nemitīgi tiek pārkāptas cilvēktiesības, jo privātā dzīve nevar būt publiska, ja reiz tā ir privāta. To publiskot drīkst tikai krimināli sodāmu darbību rezultātā, un tikai tad, ja ir savākti reāli pierādījumi un iesniegti tiesībsargājošās instancēs. Neievērojot nevainības prezumpciju, demokrātiskās valsts Latvijas tēls sāk manāmi bālēt. Padomāsim, vai dažu politisko spekulantu dēļ būtu vērts saasināt cilvēktiesību un privātās dzīves neaizskaramības jautājumus sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā.
Noliedzot homoseksualitāti kā alternatīvo dabisko seksuālo orientāciju vai ierobežojot šo cilvēku tiesības, mēs noliedzam četrus piecus procentus Latvijas iedzīvotāju. Var gadīties, ka viņu ieguldījums Latvijas tautsaimniecības attīstībā un labklājības celšanā nav mazāks nekā «normālajiem» latviešiem. Savukārt amatpersonām būtu jāizvērtē savi sovjetiskie un nedemokrātiskie izteikumi, kas nepalīdz daļai Latvijas pilsoņu dzīvot un attīstīties plurālismam valsti.
Diemžēl seksuāla rakstura apvainojumu izteikšana ir kļuvusi par tendenci politisko un ekonomisko rēķinu kārtošanā visā valstī visos līmeņos. Nenoliedzami, tā ir nacionālās degradācijas pazīme. No otras puses, tas arī liecina par apsūdzamo neievainojamību, jo tas ir pēdējais un zemiskākais līdzeklis, pie kura ķeras politiskie intriganti. Ja jau nevar citādi, tad tā. Sevišķi smagi ir apvainotajiem provincē, jo visi viens otru labi pazīst, un viņiem «no kauna nav kur acis durt». Jebkuras aizdomas var pierādīt vai kliedēt tikai ar tiesībsargājošo instanču starpniecību, un nepamatoti apvainotajiem nevajadzētu kavēties ar prasības iesniegšanu tiesā par neslavas celšanu. Gan jau kameras biedri šiem cilvēkiem kaut ko iemācīs.
Tālāk par tradicionālajām vērtībām un latviešu mentalitāti. Jebkuras nācijas veselīguma indikators ir viedokļu daudzveidība un izvēles iespējas. Iepriekšminēto politiķu izteikumi neliecina par viņu garīgo veselību, drīzāk gan par homofobijas (iracionālas bailes no homoseksualitātes un homoseksuālistiem) klātbūtni viņu uzskatos. No kā tad viņi baidās? Paši no sevis. Kā uzskata psihologi, katrā cilvēkā ir homoseksuālas jūtas, taču daļai tās šķiet tik nepieņemamas, ka, sastopoties ar homoseksualitāti, pašos radušos interesi viņi pārvērš nepatikā un spilgtā noliegumā. «Iepazīsti sevi un tu iepazīsi pasauli,» reiz sacīja Sokrāts.
