Politiķiem ir jādomā, kā risināt valstī sasāpējušas problēmas. Tikai nesen varas aprindās tā īsti pamanīts straujais dzimstības kritums, kura dēļ latviešu nācija nemaz tik tālā nākotnē varētu vairs nepastāvēt. Kamēr finansisti nespēj atrast naudu lielāku pabalstu maksāšanai vairākbērnu ģimenēm, Saeimā izveidota apakškomisija, kuras priekšsēdis kādreiz aktīvs trīsbērnu ģimeņu idejas aizstāvis Andris Šķēle runā par papildu balsi vēlēšanās vecākiem par katru viņu nepilngadīgo bērnu.Ideja nav jauna, tikai atkal uzpeldējusi. Jau pērnvasar politiķis Šķēle to aizstāvēja intervijā «Zemgales Ziņām», lai gan toreiz runa bija tikai par pašvaldībām, kur tiek lemti galvenokārt saimnieciski jautājumi, kas tieši skar ģimenes ar bērniem. Taču jau tad runājām, ka, izšķiroties par šādu soli, Latvija būtu vienīgā valsts pasaulē, kur kāda cilvēka balss tiek atdota citam. Vismaz vienīgā no tām, kas lepojas ar demokrātisku iekārtu. Bet demokrātiskā iekārtā šāda kārtība pastāvēt nevar. Bērnu esamība vai viņu skaits ne vienmēr ir paša cilvēka izvēle vai arī gluži pretēji – ir gadījumi, kad lēmums dzīvot citādi ir pārdomāts un pilnīgi pamatots. Tikai tāpēc vienus nedrīkst uzskatīt par vērtīgākiem nekā otrus. Un kur nu vēl jautājums – ko tad, ja ģimenē viens vai trīs bērni, bet katram no vecākiem sava politiskā pārliecība? Radīt vēl vienu, lai miers mājās? Taču ir labi, ka politiķi, lai arī opozīcijas, par dzimstības krīzi runā. Jebkādu risinājumu meklēšana, apspriešana, vērtēšana svarīgākajai auditorijai – ģimenēm «produktīvajā vecumā» – liks justies kaut nedaudz sadzirdētām. Neticu, ka cilvēkiem vajag tikai pabalstus, lai dzimtu otrie, trešie, ceturtie bērni. Viņiem vajag arī pozitīvu attieksmi un cieņu, pirmkārt jau no lēmumu pieņēmējiem.
