Alus un šķirnes zirgi Tērvetē izsenis atzīti par saimniecības stūrakmeņiem. Tā tas ir kopš alus darītavas pirmsākumiem 1971. gadā līdz šodienai, kad pēc privatizācijas «Tērvete» tikusi pie akciju sabiedrības statusa.
Alus un šķirnes zirgi Tērvetē izsenis atzīti par saimniecības stūrakmeņiem. Tā tas ir kopš alus darītavas pirmsākumiem 1971. gadā līdz šodienai, kad pēc privatizācijas «Tērvete» tikusi pie akciju sabiedrības statusa.
Šīs nozares vadītāja un galvenā tehnoloģe Anita Krāģe alus darītavā strādā no tās izveides dienas un atzīst, ka katram alusdarītājam Latvijā ir sava vieta, savs produkcijas cienītāju loks, un līdz ar to sūdzēties par realizācijas grūtībām pamata nav. Ražošanas apjomu ziņā «Tērvetē» kritums nav novērots, visu laiku strādāts ar maksimālo jaudu. Tas acīmredzot tāpēc, ka jau agrāk par kvalitāti reklamācijas nav saņemtas.
«Tērvetē» konstanti pieturas pie Tērvetes alus ražošanas, ļoti nelielos apjomos top Senču vieglais vasaras alus. Uz Jāņiem, protams, ir Tērvetes Jāņu alus. Tiesa, tā ir tā pati produkcija, vien ietērpta Jāņu noformējumā. Nekad nav bijusi doma ražošanā izmantot konservantus vai pasterizāciju. Tērvetes alus, kā saka miestiņa cienītāji, ir dzīvs. Iesalam izmantoti tikai pašu saimniecībā izaudzētie alus mieži gadā vajadzīgs apmēram 700 tonnu. Apiņi gan tiek vesti no Bavārijas.
Latvijā ir tik daudz šķirņu, un, kamēr mūsējā ir iecienīta, to nemainīsim, tāda ir taktika.
Šobrīd, kad ziņkāre apmierināta, patērētāju interese par importētajiem aliņiem mazinās, bet par pašu ražoto aug. Tas ir arī tāpēc, ka vairāk tiek domāts par produkcijas kvalitātes paaugstināšanu. A.Krāģei par tērvetnieku pakāpenisko izaugsmi un modernās tehnoloģijas ieviešanu pēdējos gados ir daudz stāstāma. Pirms diviem gadiem uzstādīta filtrēšanas iekārta. Pašlaik notiek alus pildīšanas ceha montāža. Taču jau šobrīd produkcija tiek pildīta ne vien pudelēs, bet arī keg tipa bāra mucās. Tās ir 30 litru metāla muciņas, no kurām alu ārā var dabūt tikai ar bāra iekārtu. Šīm mucām maijā uzstādīta arī speciāla mazgāšanas iekārta.
Modernizācija notiek sadarbībā ar ārzemju speciālistiem. Cienījams vācu aldaris Tērveti sācis apciemot pirms trim gadiem. Galvenais mērķis šobrīd ir kvalitātes kāpināšana, ražošanas jaudas atstājot modernizācijas plāna otrajai daļai. Diemžēl, ienākot jaunām tehnoloģijām, neizdosies saglabāt līdz šim nemainīgo strādnieku skaitu (apmēram 50) tas ies mazumā. Būs vajadzīgi jaunās tehnoloģiskās līnijas un iekārtas pārzinoši speciālisti. Šogad «Tērvetes» speciālistu loku papildinājusi tehnoloģe Inese Vanaga, kas Lauksaimniecības universitātē nule ieguvusi maģistra grādu.
Līdztekus kvalitātes jautājumiem «Tērvetē» domā arī par savas produkcijas prezentācijas iespējām. Mākslinieks, ar ko sadarbojas alus darītava, izstrādājis stikla glāžu un kausu stilu. To formas un citas alus darītājiem vajadzīgas lietas, kā arī ražošanas iekārtas noskatītas gadskārtējās izstādēs Vācijā Minhenē, Nirnbergā un citviet. Glāzes un kausi ar «Tērvetes» simboliku arī pasūtīti Vācijā. Etiķetes un paliktņi ir vietējie. Taču arī nākamie paliktņi nāks no Vācijas, jo līdzšinējo kvalitāte neapmierina.
Esam lieli Latvijas preces piekritēji. Vispirms stikla izstrādājumus aizbraucu pasūtīt uz Līvāniem. Bet tur tobrīd nevarēja piedāvāt attiecīgu izpildījumu. Arī cena bija ārkārtīgi liela, stāsta A.Krāģe un vienlaikus apstiprina: Ja izdosies Latvijā atrast firmu, kas mūs apmierina, noteikti pasūtīsim šeit.
«Tērvete» darbojas arī Latvijas Alus darītāju savienībā un uzskata to par vienu no darbīgākajām valstī un visai svētīgu lietu. Ikmēneša valdes sēdēs tiek risinātas ar likumdošanu, produkcijas noņēmējiem un citām lietām saistīti jautājumi. Protams, nevar iztikt arī bez kolēģu satikšanās sporta svētkos, kopīgi rīkotos alus svētkos un citos pasākumos.
Gadā Tērvetē saražo 200 tūkstošus dekalitru (jeb kastu tāds ir dekalitra apjoms). Darbdienā saražotā apjoms sasniedz pat 1200 dekalitru. Taču, tiklīdz uzspīd saule, tā alus aptrūkstas. Un tas lai gan pastāv alus pārbagātība un ir neskaitāmas pašmāju un ārzemēs ražotas šķirnes.
«Tērvetes» alus darītāji allaž bijuši rezervēti pret izlejamā alus tirdzniecību. Septiņdesmito gadu sākumā tas gan mucās vests arī uz kafejnīcām. Bet kopš reizes, kad pēc analīžu noņemšanas izrādījies, ka no alus maz kas palicis pāri un tas bijis pārāk atšķaidīts, šāda pārdošanas prakse Tērvetē vairs nav atjaunota.
Acīmredzot tāpēc apkārtnes vīru sievas uz alus darītavu nav radušas mest šķībus skatus te nav tā vieta, kur var atnākt paģiras salāpīt. Tas pats attiecināms uz darbiniekiem no tādiem ātri atvadās. Uz alus darītavu tajā strādājošie nenāk baudīt alu. Te, A.Krāģes vārdiem runājot, nāk sūri grūti strādāt.
