Tas notika 1936. vai 1937. gadā, kas es biju kādus deviņus gadus vecs puika. Kopā ar vecākiem dzīvoju, kā toreiz ļaudis mēdza teikt, tur, tālajā leišmalē, Budbergas ciematiņā. Tas atradās Mēmeles krastā tikai dažus kilometrus no Lietuvas robežas, bet tuvākā pilsētiņa Bauska bija 28 kilometrus un Skaistkalnes ciems ap 12 kilometru tālu. Ceļi uz šīm apdzīvotām vietām vasarā bija bedraini un putekļaini, bet pavasara un rudens šķīdonī tikko ar zirga pajūgu izbraucami. Nekādas regulāras autobusu satiksmes ne uz Bausku, ne Skaistkalni nebija.Pats Budbergas ciematiņš arī nebija liels – kādas 20 ēkas ceļa abās pusēs vai netālu no tā. Ievērojamākās sabiedriskās ēkas bija samērā liela luterāņu baznīca, maza koka katoļu baznīciņa un Panemunes sešu klašu pamatskolas trīs ēkas, kurās bija mācību telpas, skolotāju dzīvokļi un neliels internāts. Ciematiņā bija arī divi konkurējoši veikaliņi, kalēja smēde un dažas lauksaimnieku sētas bez ūdensvada un kanalizācijas. Nebija arī elektriskā apgaismojuma, un tumšajā rudens un ziemas laikā telpu apgaismošanai izmantoja petrolejas lampas, bet iešanai uz kūti – lukturus.Liels notikums ciematiņa dzīvē bija tas, ka pāris reižu gadā kravas automašīna atveda veikaliņiem preces, bet mūsu, skolēnu, dzīvē – mēmā kino ierašanās vienreiz gadā. Tad mums rādīja aizraujošas mēmās šaurfilmas par tālu zemju dabu un cilvēkiem, komentēja tās pats filmas rādītājs.Reti kad ciematiņā iemaldījās kāda vieglā automašīna, reti kuram pagasta iedzīvotājam bija motocikls. Velosipēdi gan jau bija diezgan izplatīti. Bet arī tālajā leišmalē dzīve ritēja savu neapturamo gaitu. Jaunieši mīlējās un ķīvējās, precējās, dzima bērni un no astoņu līdz sešpadsmit gadu vecumam mācījās pamatskolā. Bagātāko vecāku atvases turpināja mācības ģimnāzijā Bauskā vai pat Rīgā, bet pārējie sāka darba gaitas vecāku vai citās saimniecībās un uzņēmumos.Mans labākais draugs toreiz bija kalēja Lazdiņa dēls Jūliuss. Bieži kopā dzenājām bumbu nelielajā sporta laukumā skolas tuvumā, gājām makšķerēt, dažreiz palīdzējām viņa tēvam darbināt kājminamās plēšas smēdē. Reiz, kad atkal slaistījāmies uz ceļa pie kalēja smēdes, pēkšņi apstājās divas vaļējas vieglās automašīnas. No pirmās izkāpa dūšīgs lauku papucis vienkāršā pelēkā uzvalkā, viņu pavadīja mūsu pagasta vecākais. Abi iegāja smēdē. No otras mašīnas bija izkāpuši divi jauni cilvēki un sniedza mums šokolādes tāfelītes: «Tas jums no prezidenta!» Tad tikai mēs apķērāmies, ka vienkāršais lauku papucis ir Kārlis Ulmanis, kura bilde karājās skolā. Un mums radās interese, ko tad viņš šeit dara. Kopā ar prezidenta pavadoņiem ielavījāmies smēdē. Prezidents jau bija sācis sarunu ar kalēju un jautāja, kāpēc viņa smēde ir tik nožēlojama dēļu būda ar šķirbām, vai viņam esot maz darba un maz nopelnot. Kalējs paskaidroja, ka darba pietiek un arī nopelnot labi, bet esot liela ģimene un vispirms vajadzējis uzcelt māju. Tagad, kad tas izdarīts, viņš ķeršoties pie jaunas smēdes. Otrajā dienā kalējs saņēma uzaicinājumu ierasties pagasta valdē. Tur viņam paziņoja, ka Ulmanis no valsts budžeta piešķīris diezgan lielu neatmaksājamu pabalstu jaunas smēdes celtniecībai. Bet tas vēl nebija viss. Kā ļaudis vēlāk runāja, jau braucot no Bauskas uz pagasta valdi, viņš bija apskatījis modernās Lindemaņa dzirnavas. Tur viņš ilggadējam dzirnavniekam Bērtulim iedāvinājis zelta pulksteni, bet Lindemaņa kungam izteicis atzinību par sekmīgu uzņēmējdarbību, jo viņam bija arī liels govju ganāmpulks un siernīca, kā arī gateris blakus dzirnavām – tā zāģskaidas izmantoja sūcgāzes ģeneratora darbināšanai dzirnavās. Viņam bija arī sava kravas automašīna, ar kuru viņš bez maksas veda Panemunes pamatskolēnus un skolotājus ekskursijās. Arī es pirmo reizi dzīvē tā nokļuvu Rīgā.Bet arī tas vēl nebija viss. Pēc kalēja Lazdiņa smēdes apmeklējuma prezidents bija palaidis abas automašīnas, lai tās brauc Skaistkalnes virzienā un sagaida viņu norunātajā vietā, bet pats devies kājām. Kad viņu pajūgā panācis kāds vietējais zemnieks, Ulmanis lūdzis to pavest. Starp abiem izraisījusies saruna, zemnieks gan neatpazinis, ka tas ir prezidents. Pēc vēlāk atstāstītā, Ulmanis viņam apvaicājies, cik liela saimniecība, ko audzē, kādas ir ražas un cik labi vai slikti zemnieki šeit dzīvo. Zemnieks paskaidrojis, ka viņam ir ap 30 hektāru auglīgas zemes un ražas labas, tikai slikto ceļu un lielo attālumu dēļ rudeņos ir grūtības ar ražas nogādi un pārdošanu Bauskas vai Skaistkalnes tirgos. Līdz ar to rodoties grūtības savlaicīgi nomaksāt zemes nodokli, kas esot arī par augstu šādam nomaļam pagastam. Tikai atgriezies mājās, zemnieks uzzinājis, ka pa šo pašu ceļu cauri pagastam braucis prezidents. Viņam radušās aizdomas, vai tikai viņš nav vedis Ulmani arī savā pajūgā. Kad parādīta kāda grāmata ar Ulmaņa bildi, viņš sapratis, ka tiešām vedis prezidentu. Arī šī tikšanās nepalika bez rezultāta. Visiem pagasta zemniekiem jau tajā pašā gadā tika samazināts zemes nodoklis. Kā uz burvju mājienu sākās ceļa remonta darbi Bauskas virzienā, un jau nākamajā vasarā pie Budbergas pils, kurā atradās pagasta valde, pieripoja satiksmes autobuss un sakās regulāra satiksme ar Bausku.Vēlāk dzīvē es satiku kādu cilvēku, kurš arī puikas gados bija ticies ar Kārli Ulmani. Esot ganījis aitas ceļa malā, un pie viņa apstājusies kāda vieglā automašīna. No tās izkāpis pavecāks dūšīgs kungs un prasījis, kā veicas ar ganīšanu. Teicis, ka labi, jo ganības labas un aitas prom neklīst. Tad viņš jautājis, kā puiku sauc. Atbildējis, ka Kārlis. «Kāds nesmuks vārds!» kungs izsaucies. Bet puika sacījis: «Tas ir ļoti skaists vārds, pat mūsu prezidentam Kārlim Ulmanim tāds ir!» Tad vīrs pasmaidījis un sniedzis piecus latus, lai nopērkot cepuri savai gaišajai un gudrajai galviņai. Tikai vakarā, kad pārdzinis aitas mājās, dzirdējis, ka pa to ceļu braucis Kārlis Ulmanis, un sapratis, ka viņš bija tas, kas iedeva piecus latus.
