Volejbola tīkls, bumba un atmiņas par jaunības gados kopīgi izdzīvotām emocijām uz nelielu turnīru Elejas vidusskolas mazajā sporta zālītē bija pulcējušas ap trīsdesmit dažāda gadagājuma vīru. Dažs vairs nejutās gana stiprs doties laukumā un izlēma palikt skatītājos, bet no drošākajiem sanāca veselas trīs komandas, kurām itin labi noderēja arī līdzjutēji.
Skolas gados ar volejbolu sadraudzējies elejnieks, tagad Piņķos dzīvojošais uzņēmējs Juris Ivanovs atklāj, ka viņa domai saaicināt kopā bijušos komandas biedrus ātri vien radušies gan idejiski, gan finansiāli līdzatbalstītāji, organizēšanā iesaistījusies pašreizējā sporta skolotāja Sandra Avota un jo īpašs prieks, ka uz aicinājumu piedalīties atsaucies arī skolas volejbola pamatlicējs un viņa pirmais treneris Guntis Ulmanis ar kundzi Annu, vēstures un arī sporta skolotāju.
Mērķis – pārspēt Kalnciemu
Sandra stāsta, ka pirmā sastapšanās ar skolas vēsturē nozīmīgas pēdas atstājušo priekšgājēju notikusi pirms vairākiem gadiem «Lāses kausa» turnīra laikā Rīgā. «Izdzirdējis vairākkārt izsaucam Elejas un manu vārdu, kāds vīrs, pienāca iepazīties, teikdams: «Labdien, esmu Guntis Ulmanis.» Es vēl pajokoju, ka pēc Gunta Ulmaņa gan viņš neizskatās, bet izrādījās, ka esmu iepazinusies ar cilvēku, kas 70. gadu sākumā aizsāka volejbola tradīcijas Elejas vidusskolā. Apmainījāmies telefona numuriem, un tagad biju priecīga to izmantot.»
Zīmīgā uzvārda īpašnieks sarunā ar «Ziņām» atminas, ka Elejas vidusskolā abi ar Annu sākuši strādāt 1971. gadā pēc kāzām un augstskolas beidzējiem obligātā norīkojuma. «Es gan jau gadu iepriekš, vēl būdams Fiziskās kultūras institūta pēdējā kursa students, pēc toreizējā skolas direktora uzaicinājuma sāku braukāt uz Eleju, kur nodibinājās Jelgavas rajona Sporta skolas treniņgrupas. Augstskolu beidzu ar «sarkano diplomu», tas deva priekšroku uz izvēli sadalē pieejamajās vietās, starp tām arī Elejā, ko, protams, izvēlējāmies.»
Volejbolu iepazinis skolas gados Aucē, vidusskolēna vecumā sācis pats turpat trenēt pamatskolēnus, pēdējā klasē jau uzaicināts Lauksaimniecības akadēmijas vīru komandā, vēlāk ar institūta vienību un pēc tam Ozolnieku komandas sastāvā spēlējis toreizējās republikas A klases līmenī, nopelnīti arī lauku sporta spēļu uzvarētāja lauri – tāda bijusi spēles entuziasta sportiskā karjera. Bet trenera amatā Elejā, kā viņš atzīst, viss bija jāsāk no nulles. Audzēkņu meistarība augusi pamazām. «Līdz republikas sacensību līmenim neaizsniedzāmies, bet rajona līderi Kalnciemu jau beigās varējām uzvarēt.»
«Beigas» šim posmam pienāca pēc sešiem gadiem, kad sporta skolotājs un volejbola treneris kļuva par Vircavas vidusskolas direktoru, vēl pēc gada jauno speciālistu ģimene pieņēma darba piedāvājumu Ezerē, kur dzīvo joprojām. Bet Elejas laiks ar tā pirmajām veiksmēm un arī nerealizētajām iecerēm palicis nostalģiskā atmiņā.
«Gribēju tur atvērt sporta skolas grupu ar internātu, piesaistīt gara auguma spēlētājus, ko lielākoties aizvilināja basketbols,» kaldinātos plānus atminas G.Ulmanis.
Pēctecība paliek spēkā
Sporta internāts tā arī netapa, tomēr volejbola pēctecība skolā saglabājusies. No pamatlicēja stafeti pārņēma Jānis Pavilaitis, kādu laiku arī trenera Ulmaņa audzēknis Jānis Rihards, pēdējos gados par tradīcijas uzturēšanu rūpējas sporta skolotāja S.Avota.
«Sporta skolas grupas gan vairs šogad Elejā nav, un specializācijā priekšplānā izvirzījies regbijs, taču volejbolu joprojām spēlējam gan stundās, gan skolas sporta pulciņā,» Sandra spriež, ka šo spēli pilnībā neviena cita neizkonkurēs un «volejbols Elejā būs vienmēr». No pēdējiem panākumiem viņa piemin vidusskolas vecuma meiteņu un pamatskolas zēnu iekļūšanu šāgada «Lāses kausa» finālā, palepojas, ka Latvijas jaunatnes olimpiādē Jelgavas novadam sudraba medaļas izcīnījuši arī elejnieki Artūrs Antanāvičs un Alens Logins, pastāsta, ka novada komandā Latvijas čempionātā spēlē Megija Šarlote Tiltiņa, Agneta Veinberga, Samanta Peipiņa un Sendija Ozoliņa.
Uz redzēšanos jaunajā hallē?
«Sporta zāle tāda pati kā toreiz,» secināja 1982. gada absolvents J.Ivanovs. «Skatītāju gan pamaz, citkārt tādos veterānu mačos sanāk dzīvesbiedres, bērni, mazbērni,» prātoja G.Ulmanis. «Tieši šaurības dēļ arī pasākumus nevaram reklamēt, jo spēles karstumā traumas var gūt arī malā sēdošie,» skaidro S.Avota. Bet visi ir vienisprātis, ka nākamreiz labprāt tiktos jauniecerētajā hallē, kuras celtniecības projekts patlaban nodots sabiedrības apspriešanai.
«Zālīte skolai, protams, par mazu. Bet par lielu kompleksu – jāanalizē, kā to apsaimniekos un uzturēs, kas būs apmeklētāji un cik to būs saistībā ar vietējās ekonomiskās attīstības plāniem,» G.Ulmanis tomēr spriedumos ir piesardzīgs. Ezerē, kur viņi ar sievu ik vakaru izbraucot pa līkumam ar velosipēdiem, iedzīvotājus, īpaši rudens pusē, redz arvien mazāk. Vidusskola pārtapusi par pamatskolu, bez paralēlklasēm. Ulmaņu pāris atminas, ka Elejā, kad viņi atnākuši strādāt, audzēkņu bijis krietni pāri tūkstotim un mācības notikušas pat divās plūsmās.
Kā būs ar halli, acīmredzot rādīs apspriešanas rezultāti un pašvaldības finanšu iespējas, bet par volejbola veterānu nākamo saietu pēc gada, spriežot pēc klātesošo izteikumiem, lielākā daļa ir puslīdz droši.
