Māra Eferte: «Ar gadiem dzīves svinēšana kļūst vajadzīgāka».
Atzīmējot 55 gadu jubileju, kopš iegūts pamatskolas diploms, kādā Sarmas ielas savrupmājā, pārsimt metru no savas pirmās skolas ēkas, pulcējās deviņi skolotājas Hildas Majores audzināmās klases absolventi. Dzīvespriecīgās sarunās viņi secināja, ka viena no lielākajām vērtībām bija skolotāju ieaudzinātais savstarpējās izpalīdzības un draudzības gars, kas liek satikties arī tad, kad skolas gadi jau pusgadsimtu tālā pagātnē.
Pēc pamatskolas uz darbu
Sapulcējušies bija pēckara Jelgavas bērni, kas dzimuši 1945., 1946. gadā un skolā sāka iet 1953. gadā. Kad 1960. gadā viņi beidza pamatskolu, tos, kuri turpināja mācības vidusskolā, no septītās klases ieskaitīja devītajā. Tieši togad Latvijas pamatskolās notika pāreja no septiņām uz astoņām klasēm. «Viena daļa no mūsējiem pēc pamatskolas aizgāja mācīties uz vakarskolu un citur. Tāpēc salidojumus rīkojam arī par godu pamatskolas beigšanai,» stāsta arhitekte Biruta Ašmane, kura pati gan turpināja mācības vidusskolā. Klasē labākā matemātiķe Rita Sirmoviča stāsta, ka viņas ģimenes apstākļi bija trūcīgi, tādēļ nolēmusi mācīties vakarskolā un paralēli strādāt. Sākumā darbs bijis pilsētas slimnīcā, taču drīz vien viņa sameklējusi sev piemērotāku vietu skaitļošanas stacijā, kas atradās Filozofu ielā. «Skaitļojām ar mehāniskām mašīnām. Lai ar tām strādātu, vajadzēja attīstīt roku veiklību. Priekšnieks man ļāva pa vakariem nākt trenēties, un pāris mēnešos šo amatu apguvu,» atceras Rita Sirmoviča. Savukārt, Lilija Strautiņa, kas 16 gadu vecumā sāka strādāt par rasētāju, atceras, ka nācies darba devējam sameloties, ka viņai tūlīt jau būs 18.
«Antiņ, pūt stabulīti!»
Pirmajām klasēm mācības notika vecā koka ēkā Slimnīcas ielā 12. Kaut arī tur bijis šauri, starpbrīžos skolēni sapulcējušies lielākajā telpā un gājuši tautiskajās rotaļās «Kas dārzā?», «Tūdaliņ, tāgadiņ» un citās – tā, ka vecā dēļu grīda mazliet šūpojās. «Neviens nekur projām neklīda. Un tas arī būtu bijis bīstami, jo vēl piecdesmitajos gados daļa pilsētas centra bija drupās,» atceras Biruta Ašmane. Absolventes spriež, ka vecās, vēl Latvijas brīvvalsts laika skolotājas centās pasargāt bērnus no okupācijas laika negācijām. Pedagogi cēla godā tautas folkloru. «Ja mēs kaut ko nemācējām atbildēt, matemātikas skolotāja Emīlija Leināte dusmīgi sita dūri uz rakstāmgalda un skaitīja: «Antiņ, pūt stabulīti! Prātiņ, nāc mājās!»,» smej Aina Ūtena. Savukārt klases audzinātāja Hilda Majore visādi veicinājusi, lai skolēni klasē būtu draudzīgi. «Ja kāds saslima, tad audzinātāja jautāja, kurš uz to pusi dzīvo. Tad viņa pienākums bija aiznest iztrūkstošajam mājas darbu uzdevumus,» atceras Lilija Strautiņa. Viens no ārstiem, kas palicis atmiņā daudziem pēckara bērniem, bija Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls Ringolds. Viņa meita ķīmiķe Māra Kūka arī mācījās šajā klasē un ar to pašu klasi kopā beidza vidusskolu. «Dakteris Čakste bija pret visiem draudzīgs un ar humoru. Reiz, kad biju saaukstējusies, viņš ienāca istabā un teica: «Kas ir, vecenīt! Ko tu guli? Slimot esi sataisījusies?!» «Vecenītei» tolaik bija astoņi vai deviņi gadi,» atceras Biruta Ašmane. Klasē atminas, ka ļoti labi audzināta bijusi daktera meita Māra. Pusdienās viņa vienmēr ļoti tīri izēdusi savu šķīvi.
Zēni staigā kā stārķi
Skolā bija arī vokālais ansamblis, ko vadīja skolotājs Jānis Zgrunda. Tajā dziedāja arī vēlāk slavenā estrādes dziedātāja Nora Bumbiere. «Ar Noru man iznāca būt kopā arī vēlāk, kad neklātienē studēju Vieglās rūpniecības institūtā. Abas strādājām Latvijas keramikā, kuras cehs bija pie vecās autoostas. Tur, kur tagad atrodas Bērnu un jauniešu mūzikas klubs. Norai bija talants zīmēšanā. Ceha pagrabā mēs apzīmējām krūzītes un citus trauciņus un reizē uzrāvām kādu dziesmu. Nora pastāstīja par saviem koncertiem. Iedomīga viņa nebija,» atceras Aina Ūtena.
Vecajā skolā stundas ar roku iezvanīja veca apkopēja. Ziemā viņa kurināja krāsnis, skola bija silta. Absolvents Ēriks Beraģis atceras, ka piecdesmitajos gados Jelgavā zēniem modē bija neilona kapzeķes. «Tas, kurš staigāja vilnas zeķēs, skaitījās «pāķis». Taču pirmās neilona zeķes bija sarkanas, un kājas izskatījās sarkanas kā stārķim,» smejas Ēriks. Visi salidojuma dalībnieki vienisprātis, ka tīri pieņemamas bija skolēnu formas. Zēni valkāja naģenes, kas bija nošūtas ar baltu svītriņu (vidusskolā – ar dzeltenu). Savukārt meitenēm bija beretes. «Reiz uz draudzības sarīkojumu ar Tartu skolēniem es atnācu kleitā, kurai biju uzšuvusi lielu poplīna apkakli, mani izdzina un aizsūtīja mājās pārģērbties. Kā es raudāju!» atceras Zina Karepova. Viņa piebilst, ka rudeņos ļoti jauki bija braukt talkās uz kolhoziem, piemēram, ņemt kartupeļus. Absolventi ar pateicību atceras arī nodarbības skolas sakņu dārzā. Tur gūtās iemaņas, piemēram, piķēšanā, noder vēl joprojām.
Satiekas kopš 2003. gada
Runājot par skolēnu nodarbinātību, absolventi atzīst, ka mūsdienās bērni tiek izlaisti. «Mūsu skolas laikā paši slaucījām un mazgājām klases, dežurējām virtuvē, kur mizojām kartupeļus, mazgājām traukus. Neviens neesam pārpūlējušies! Tagad, ja kāds nomet papīru uz grīdas, skolotājs nedrīkst aizrādīt!» dusmojas Aina Ūtena. Citi piebilst – strādājot virtuvē, vēl bija tāds labums, ka paēst varēja par brīvu. Populārākais pirmo pēckara gadu bērnu gardums bija pončiki ar ievārījumu. Pēc saldējuma, ko pārdeva pie vecās autoostas tagadējā Vecpilsētas ielā (tagad šajā vietā atrodas Dobeles vārti), vajadzēja stāvēt rindā. Tā tāpēc, ka pārdevēja, ar kausu strādājot, katru saldējuma porciju iesvēra vafeļu trauciņā.
Salidojuma dalībnieki ir pateicīgi Mārai Efertei, kuras ģimenes māja atrodas pārsimt metru no vecās skolas un kura arī ir galvenā salidojumu iniciatore. Stāsta, ka ideja rīkot pamatskolas izlaiduma salidojumus viņai ienākusi prātā 2003. gadā. «Tomēr mēs jau tuvojamies septiņdesmit gadiem, kad katra diena ir no svara, kad esam sveiki, veseli un varam satikties,» saka pati Māra Eferte. Viņa piebilst, ka 41 gadu nostrādājusi uzņēmuma «Jelgavas ūdens» personāla daļā. Cilvēku adrešu noskaidrošanā viņai ir profesionāla pieredze. Viņu klases salidojumi notiek reizi gadā. Vienu gadu Talsos pie Maigas Nemieras, otru – Saldū pie Lilijas Strautiņas un trešo – pie viņas Jelgavā. Katru reizi atnākot tādi klases biedri, kas nebija redzēti vairākus desmitus gadu. ◆
No Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas vēstures
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara okupācijas vara atņēma Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijai vēsturisko nosaukumu, pārveidojot to par Jelgavas 1. vidusskolu. Tai tika pievienota arī 1. septiņgadīgā skola. Skolēniem no 1. līdz 7. klasei (vēlāk līdz 4. klasei) mācības notika ēkā Slimnīcas ielā 12, bet vidusskolas klasēm – bijušajā vācu ģimnāzijā Skolotāju ielā 8 (tagadējā Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas ēka). Līdz 1951. gadam 1. vidusskolā mācījās tikai zēni. 1979. gadā skola pārcēlās uz tagadējām telpām Meiju ceļā 9. 2013. gada 1. septembrī skolai tika piešķirts pašreizējais Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas nosaukums.
