Satiksimies uz stūra, kur parasti, pēc pusstundas, – tā un citādi savas tikšanās norunā draugi. Gadu gaitā vai katrā pilsētā izveidojas cilvēku iemīļotas tikšanās vietas.
– Satiksimies uz stūra, kur parasti, pēc pusstundas, – tā un citādi savas tikšanās norunā draugi. Gadu gaitā vai katrā pilsētā izveidojas cilvēku iemīļotas tikšanās vietas.
Kad Hercoga Jēkaba laukumā, kas tolaik vēl nesa citu vārdu, bija piemineklis Ļeņinam, satikšanās bieži vien tika norunātas tur. Diez vai ir daudz tādu, kas Rīgā ne reizi nebūtu sarunājuši tikšanos pie Laimas vai Stacijas pulksteņa. Tomēr Jelgava pašlaik drīzāk ir palikusi bez tādas pilsētnieku iemīļotas vietas. Hercoga Jēkaba laukums ir pārāk plašs. Tur trūkst kādas vietas, kas ļautu tikšanos norunāt konkrētāk. Varbūt par tādu varētu kalpot laukumā uz pilsētas svētkiem uzstādītais sadraudzības pilsētu ceļrādis? Vēl gan nav gadījies dzirdēt, ka kāds norunā tur tikšanos. Pieminekļi un parki ir patālu no centra, un vienīgais pulkstenis, pie kura kādu varētu gaidīt, ir Sudrabu Edžus un Pasta ielas krustojumā, kur arī nav manīts, ka jelgavnieki bieži tiktos.
Jānis, beidzis studijas Jelgavā, pašlaik strādā Rīgā:
– Jelgavā, manuprāt, nav tādas vietas, kur tikties. Nav arī tāda īsti zīmīga objekta centrā. Tāda varētu būt Hercoga Jēkaba laukumā, kur kādreiz bija Leņina piemineklis. Ja tur tagad apsēdinātu, piemēram, Raini, būtu īstā vieta.
Tikšanās pie pulksteņiem vairāk laikam saistīta ar to, ka tie atrodas visiem zināmās vietās un ir lieli. Protams, šādu randiņu pluss – var sekot laikam un skaitīt minūtes, cik gaidītais cilvēks kavējas, un tad uz to norādīt. Es domāju, ka lielākā daļa tieši tā arī dara, ja cilvēks nokavējies, tad uzreiz parāda uz pulksteni un saka:
– Re, tu kavēji tik un tik!
Iemīļotās randiņu vietas rodas atkarībā no atrašanās vietas – lai būtu pēc iespējas vieglāk atrast un pēc iespējas tuvāk objektam, uz kurieni abi vai vairāki tālāk dosies. Varbūt, nozīme ir arī tam, ka tajā vietā ir laukums, kur cilvēks var staigāt no viena stūra uz otru un gaidīt, piemēram, Rīgā stacijas laukumā, pie Laimas pulksteņa un pie Raiņa pieminekļa.
Manuprāt, mūsdienās šīm satikšanās vietām paliek arvien mazāka nozīme, jo ir mobilie sakari. Tik daudziem cilvēkiem ir mobilie tālruņi, tāpēc visbiežāk norunā tā:
– Kad atbrauksi, sazvanīsimies un tad satiksimies!
Zanda, jelgavniece:
– Man liekas, ka Jelgavā visi tiekas tur, kur abiem ērtāk, – tuvāk mājām vai vietai, no kurienes cilvēks iet uz tikšanos. Labākajā gadījumā satiekas bijušajā Centrālajā laukumā. Diemžēl Jelgavā nav tādas romantiskas, leģendām apvītas vietas, izņemot Pils parku un pašu pili, ap kuru var staigāt kaut vai uz riņķi vien. Atceros, kad mēs ar draudzenēm bijām Daugavpilī, puiši veda mums rādīt patilti – briesmīgi izklausās, bet tieši tur viņi parasti satikās ar meitenēm.
Kā tādas vietas rodas? Tad, kad kāds interesants atsevišķs objekts atrodas ļoti ērtā vietā pilsētā (kā Laimas pulkstenis Rīgā), tas ir pietiekami simpātisks, tāpēc vienkārši kļūst par tradicionālo visu pilsētnieku tikšanās vietu. Šķiet, ka visās pilsētās tādas vietas nemaz nevar izveidoties. Dažādi svarīgi objekti ne vienmēr ir izdevīgi izvietoti. Un var būt, ka Jelgava vienkārši pieder tādām pilsētām. Visi satiekas, kā katrā situācijā ērtāk – pie krustojumiem, pieturām.
Es nezinu, kā ir citās pilsētās, bet vēl raksturīgi, ka dažādām kompānijām ir atšķirīgas tradicionālās tikšanās vietas, kaut vai filmā «Beverlihilza» visi tikās pie Neta krodziņā. Tāpat ir pie mums.
Man pašai gan nav bijuši nekādi īpaši piedzīvojumi, sarunājot tikšanos, bet esmu dzirdējusi stāstus par to, kā mēdz iepazīties divi, kas īstos satiekamos nav sagaidījuši.
Kāpēc par tradicionālām vietām kļūst pulksteņi? Tos vienkārši parasti novieto ērtās vietās, kur garām ved daudzu cilvēku ikdienas ceļi. Bet tikpat labi tas varētu būt arī kāds piemineklis, strūklaka.
