Mājīgos toņos krāsotas sienas, liela tāfele, soli. Grāmatu plaukti, kuros var atrast ne tikai mācību literatūru, bet arī krāšņas enciklopēdijas un izzinošas spēles. Globuss uz skapīša. Kā jau teju katrā klasē. Vien ar to atšķirību, ka tā atrodas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» Bērnu nodaļā. Arī ilgstoši slimiem bērniem ir jāmācās, lai nerastos lieli robi zināšanās un attīstībā.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem ilgstoši slimo bērnu apmācību organizē pašvaldība, kuras teritorijā atrodas ārstniecības iestādes. Jelgavā tādas ir divas. Taču mācības notiek tikai «Ģintermuižā». «Pilsētas slimnīcā visus šos gadus tā arī nav bijis pieprasījuma tās organizēt. Skolas vecuma bērni stacionārā parasti neatrodas ilgāk par desmit dienām, bet pēc saslimšanas akūtā perioda – lielākoties pēc traumām un operācijām – ārstējas mājās. Saziņā ar skolu tad tiek noteikta mājmācība,» skaidro Jelgavas Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Auza.Gada laikā ap 400 bērnuAr slimnīcu «Ģintermuiža» gan ir cits stāsts. Tur jau daudzus gadu desmitus bērni un jaunieši pie grāmatām un burtnīcām tiek sēdināti, tiklīdz pārvarēts slimības saasinājums. Bērnu nodaļas vadītāja Ludmila Zilbermane atklāj, ka patlaban pedagogi strādā ar 21 no 22 nodaļā ievietotajiem pacientiem un vēl pieciem bērniem, kuri ārstējas dienas stacionārā. Mācību gada laikā slimnīcas skolā zināšanas, prasmes un iemaņas būs papildinājuši ap 400 bērnu, kas ierodas no visas Latvijas. Viņiem lielākoties individuāli un arī nelielās grupās ir iespēja mācīties sakārtotā vidē. Daudz palīdzējuši zviedru draugi no Sloinges. Ievērojamas pārmaiņas panāktas, pirms diviem gadiem sadarbībā ar «Sorosa fondu Latvija» īstenojot projektu. Tā laikā iekārtotas telpas, iegādāti mācību līdzekļi, mēbeles un tehniskais aprīkojums. Nu bērni var klausīties mūziku, pasakas un citus skaņu ierakstus. Pētīt enciklopēdijas un, piemēram, no puzles gabaliņiem censties salikt Latvijas karti. Maina izglītības programmasĀrstniecības iestādē un līdz ar to skolā nonāk ne tikai jaunie pacienti, kuriem radušies garīgās veselības sarežģījumi, bet arī skolēni, kuriem, iespējams, nepieciešams mainīt izglītības programmu (tālākiem izmeklējumiem rekomendē pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas speciālisti). Šīs komisijas vadītāja vietniece, kā arī speciālās izglītības skolotāja Līvija Vilcāne atzīst, ka nākas daudz strādāt ar vecākiem, jo ne visi spēj pieņemt, ka atvasītes attīstības līmenim un spējām daudz piemērotāka būtu tieši speciālā izglītība. L.Zilbermane piebilst, ka, veicot diagnostiku, tiek arī noteikts, vai bērnam nav mācīšanās traucējumu vai agresīva uzvedība, kas apdraud apkārtējo drošību. Pamatojoties uz izpētes rezultātiem, speciālisti iesaka izglītību turpināt mājmācībā.Lai varētu tikt līdzi pārējiem«Darbs notiek ļoti individuāli. Pirmajās divās nodarbībās parasti kārtīgi «izzondēju», ko bērns atbilstoši savām spējām var. Redzu, ko nepieciešams iestrādāt, un no šā punkta mēģinām virzīties uz priekšu, lai, aizejot uz skolu, viņš vismaz varētu tikt pārējiem līdzi,» sava darba metodes atklāj skolotāja Antonija Maškova, kura ar audzēkņiem «Ģintermužā» strādā jau vairāk nekā 30 gadu. Patlaban slimnīcā viņa pasniedz mazākumtautību izglītības programmu 5. – 9. klašu skolēniem. Māca dzimto valodu un literatūru, sociālās zinības, latviešu valodu, matemātiku un citus priekšmetus. Skolā mācības notiek latviešu valodā, tiek īstenota arī obligātā pirmsskolas izglītības programma, ko apgūst bērni no piecu gadu vecuma. Šuj, ada un tamborēNo valsts budžeta tiek apmaksātas četras pedagoģiskās likmes, kas tiek sadalītas starp vairākiem speciālās izglītības skolotājiem. Taču viņi nav vienīgie, kas rūpējas par jauno pacientu rehabilitāciju. Līdzās ir arī aukles – audzinātājas. Viņu vadībā bērni pievēršas radošām un praktiskām nodarbēm – strādā ar dažādiem dabas materiāliem, veido aplikācijas, izšuj, gatavo apsveikuma kartītes un citus rokdarbus. «Ir ļoti aizkustinoši redzēt, ko šie bērni spēj. Arī lielie zēni pacietīgi ada un tamborē,» priecājas L.Vilcāne, piebilstot, ka jauno pacientu rokdarbi ar panākumiem piedalījušies starptautiskā konferencē par iekļaujošo izglītību. Tas bērnā vairo apziņu, ka viņš spēj un viņam izdodas, bez kā neiztikt, arī sēžot pie mācību grāmatām.
