Daļa biedrību jau nosaukušas šogad īpašā godā ceļamos. Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2018. gada putnu izvēlējusies pļavu tilbīti (Tringa totanus), Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) – jāņogu raibeni (Polygonia c-album), Latvijas Botāniķu biedrība (LBB) par gada augu nosaukusi madaras jeb Galium ģinti, bet Latvijas Dabas fonds (LDF) paziņojis, ka gada dzīvotne ir dižkoks. Savukārt gada dzīvnieks 2018 tiks paziņots 17. janvārī Dabas muzeja zooloģijas ekspozīcijā.
Pļavu tilbīte
Pļavu tilbīte ir mitru zālāju putns ar sarkanām kājām un knābi. Viesturs Ķerus, LOB valdes priekšsēdētājs, norāda: “Pļavu tilbīte kļuvusi par Eiropas Savienībā apdraudētu putnu sugu. Būtiskākie draudi šai sugai ir lauksaimniecības intensificēšana un mitrāju nosusināšana. Zemnieki, kas atrod iespēju savās pļavās saglabāt kādu slapjāku vietu, kur apmesties pļavu tilbītei un citiem putniem, būtu pelnījuši ne tikai pateicību, bet arī atbilstošu finansiālu atbalstu.”
Pļavu tilbīte ir viena no vairākām putnu sugām, kas apdzīvo mitrus zālājus. Kopā ar pļavu tilbīti mitrās vietās labprāt mājo arī citi pļavu bridējputni – ķīvīte, mērkaziņa, gugatnis un melnā puskuitala –, kā arī dziedātājputni – pļavu čipste, dzeltenā cielava un lukstu čakstīte. LOB vēsta, ka šogad notiks arī zīmējumu un foto konkursi par gada putnu. Konkursu nolikumi tiks publicēti biedrības interneta vietnē.
Gada putna akciju biedrība rīko jau 23. reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti: grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūrasērglis (2012), kākaulis (2013), pupuķis (2014), dzeltenais tārtiņš (2015), dižraibais dzenis (2016) un dzeltenā cielava (2017).
Jāņogu raibenis
Kā vēsta LEB, par gada kukaini šī suga izvēlēta par godu Latvijas valsts simtgadei. Bet kāda tieši ir jāņogu raibeņa saistība ar gaidāmo Latvijas valsts 100 gadu jubileju? Atbilde slēpjas tauriņa izskatā – tā pakaļspārnu apakšpusi rotā balts plankums C burta formā. Savukārt romiešu ciparu pasaulē ar burtu C apzīmē skaitli 100.
Jāņogu raibenis ir vidēja izmēra (spārnu platums – četri pieci centimetri), tipisks raibeņu dzimtas pārstāvis – oranžu spārnu virspusi, kas klāta ar vairāku melnu plankumu rakstu. No attāluma to var sajaukt ar kādu citu raibeņu sugu, piemēram, parasto nātru raibeni, bet, aplūkojot tauriņu tuvāk, kļūst redzama viena no jāņogu raibeņa galvenajām atpazīšanas pazīmēm – īpatnēji izrobotā spārnu forma.
Nevienai citai dienastauriņu sugai Latvijā spārnu malas nav ar tik dziļu robojumu. Spārna apakšpusē raksturīgākā pazīme ir pieminētais baltais C burta formas plankums, kas ir nesajaucama sugas pazīme. Jāņogu raibeņi var būt sastopami visdažādākajos biotopos, arī dārzos un citās cilvēku apdzīvotās vietās vai to tuvumā, taču vislabāk jūtas mežmalās, upmalās un krūmājos, kur aug iecienītākais kāpuru barības augs – parastais apinis. Kāpuri gan savā barības izvēlē nav pārāk izlepuši un var baroties arī ar nātru, kārklu, gobu, kā arī jāņogu un ērkšķogu lapām. Pieaudzis jāņogu raibeņa kāpurs ir brūni oranžā krāsā ar izteiksmīgi gaišu ķermeņa aizmugurējo daļu. Šāds krāsojums nav nejaušība, bet gan lielisks maskēšanās mēģinājums – ja kāpurs nekustīgi sēž uz auga lapas virsmas, no attāluma to var viegli sajaukt ar kāda putna ekskrementu.
Jāņogu raibeņi ir viena no biežākajām Latvijā sastopamajām dienastauriņu sugām, kas vienmērīgi izplatīta visā teritorijā. Dzīves laikā vismaz reizi to redzējis būs vai ikviens no mums.
Madaras
LBB par 2018. gada augu izvēlējusies madaras jeb Galium ģinti. Lai gan madaras dabā sastopamas retāk nekā baltais āboliņš vai pienene, tās ir vienas no biežāk pieminētajām jāņuzālēm tautasdziesmās. Tās atrodamas ne vien pļavās, bet arī mežos, purvos un ūdeņu malās.
Latvijā sastopamas 17 madaru sugas, no kurām visizplatītākā ir baltā madara, kas aug pļavās un ganībās, ceļmalās un mežmalās. Ziemeļu madara un īstā jeb dzeltenā madara novērojama retāk – galvenokārt citām sugām bagātos dabiskos zālājos. Miešķis jeb smaržīgā madara aug platlapju mežos, bet Šultesa madara reti konstatējama Latvijas dienvidaustrumos un ierakstīta Sarkanajā grāmatā.
Izņemot dzelteno madaru, visām pārējām Latvijā sastopamajām šīs ģints sugām ir sīki, balti ziedi. Vairākām sugām to augļi, stublāji un lapas klātas sīkiem āķīšiem, ar kuriem šīs auga daļas pielīp dzīvnieku vilnai, lai tiktu aiznestas uz citu vietu. Ar dzīvnieku pasauli madaras ir saistītas, ne vien izmantojot tās kā izplatīšanas aģentus, bet arī tāpēc, ka madaras ir nozīmīgs dabisko zālāju augs, kuru labprāt ēd ganību dzīvnieki. Arī dažādu sugu kukaiņi iecienījuši madaras kā barības augu, tostarp naktstauriņi.
Dižkoks
LDF fonds atgādina, ka liels un vecs koks ir bagāta dzīvotne, kas dod mājvietu daudzām radībām, sākot no lieliem putniem un beidzot ar sīkiem kukaiņiem, sūnām un ķērpjiem. Vecie koki piesaista lielu dabas daudzveidību un veido īpašu mikroklimatu savā vidē, un tie ir arī Latvijas valsts pirmsākumu liecinieki, būtiska mūsu kultūrvēstures vērtība un identitātes daļa.
Inga Račinska, LDF padomes priekšsēdētāja, atzīst: “Dižkoki ir cienījami un godājami – tie nodzīvojuši garu mūžu, savas dzīves laikā dodot patvērumu neskaitāmām dzīvajām būtnēm. Tie ir dabas vērtība un liecība par mūsu senčiem, to dzīvesveidu un vērtībām. Tāpēc Latvijas simtgades gadā mēs vēlamies godināt visus Latvijas dižkokus – gan esošos un jau apzinātos vecos kokus, gan arī tos, kas vēl nav atklāti, un tos, kuri vēl tikai aug, lai kļūtu par dižkokiem nākotnē.”
Valsts aizsardzībā nonāk koki, kas sasnieguši noteiktus stumbra apkārtmēra un augstuma kritērijus, tomēr dižs savā dzīvotnes dāsnumā un saudzējams ir jebkurš cienījama vecuma koks, arī vecvecāku stādītā ābele vai liepa pilsētas apstādījumos, uzsver I.Račinska.
Dzīvotne, kas veidojas lielā kokā, ir kā pilsēta ar ielām, mājokļiem un aktīvu sabiedrisko dzīvi. Veca koka lielajos zaros ligzdu var būvēt lielie putni, piemēram, baltie stārķi. Lielākos dobumos var ligzdot meža pūce, bet, ja koks ir ūdens tuvumā, arī gaigala vai lielā gaura. Nelielos dobumos savukārt iekārtojas mazie dobumperētāji putni, piemēram, dzilnīši, dažādas zīlītes un melnie mušķērāji.
Koku lapotnē mīt simtiem kukaiņu sugu. Saules apspīdēts stumbrs un zari ir vieta, kur aug dažādi ķērpji, bet ēnā un mitrumā mājo citas sugas, tostarp aizsargājami ķērpji un sūnas. Uz veco koku stumbra aug piepes, to skaitā īpaši aizsargājamās. Gareniskās plaisās vai zem atlupušas mizas pa dienu patveras sikspārņi, bet plaši dobumi ar prauliem ir daudzu vaboļu dzīvesvieta. Retajam kukainim lapkoku praulgrauzim tā ir vienīgā piemērotā dzīvesvieta.
Jo vecāks kļūst koks, jo vairāk tā lapotnē, zaros un stumbrā rodas mājvietas dažādiem organismiem – uz viena veca koka var saskaitīt no 50 līdz pat 400 sugām. Arī pēc tam, kad koks savu mūžu ir nodzīvojis, tas turpina dot mājas citām dzīvām radībām – atmirusi koksne ir dzīvotne pat lielākam sugu skaitam nekā dzīvs koks.
Lieli koki ir ne tikai neaizvietojama dzīvotne veselai pasaulei dzīvo radību. Tie ir lauku ainavas redzamākie elementi, kas savulaik bija cieši saistīti ar saimniekošanu – pie tiem varēja piesliet siena zārdus vai darbarīkus, koki deva pavēni ganam un lopiem, to dobumos mitinājās medus bites. Lai arī mūsdienās lielajam kokam ir šķietami mazāka praktiska loma mūsu dzīvē, tas joprojām mums palīdz – aiztur vēju un samazina brāzmas, tā pasargājot augsni no izžūšanas, mazina trokšņus, dod paēnu un aizvēju, attīra gaisu, piesaista CO2 un, protams, priecē acis garāmgājējiem un braucējiem.
Kokiem pilsētā ir vēl lielāka nozīme cilvēka dzīvē – tas ir visefektīvākais veids gaisa kvalitātes uzlabošanai. Koki samazina gaisa piesārņojumu ielās, uztver lietusūdeni, mazinot noteksistēmas slodzi, un ievērojami uzlabo mikroklimatu pilsētā, it īpaši sausā un karstā laikā. Aprēķināts, ka koku klātbūtne var palielināt īpašuma vērtību pat par 15 procentiem.
LDF gada dzīvotni nosauc kopš 2015. gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei. 2015. gada dzīvotne bija bioloģiski vērtīgie zālāji, 2016. gada – niedrāji, bet pērn – lauku sēta.
