Signes Lūsiņas divi darbi – gides un skolotājas – viens otru tikai papildina.
«Skolotāja un gida arodi viens otram netraucē. Skolotāja amats drīzāk palīdz gida darbā, jo nereti jāvada ekskursijas tieši bērnu un jauniešu grupām. Palīdz pieredze runāt auditorijas priekšā. Dažkārt gidi pat baidās vadīt skolēnu ekskursijas, jo ar viņiem ne vienmēr ir viegli tikt galā,» teic Signe Lūsiņa. Viņa Jelgavas Valsts ģimnāzijā māca latviešu valodu, literatūru, sociālās zinības un fakultatīvo kursu skolas un pilsētas vēsturē, kā arī vada ekskursijas pilsētā.
«Ja strādā skolā un audzini klasi, gribi vai negribi, ik pa laikam jākļūst par gidu, jo jāorganizē ekskursijas skolēniem. Man vienmēr ir paticis veidot maršrutus klasēm. Nereti arī kolēģes nākušas pie manis pēc padoma, uz kurieni vest ekskursijā savus audzināmos. Man arī ļoti interesē vēsture. Tiklīdz izdzirdēju par gidu kursiem, aizgāju mācīties. Nu jau trīs gadus aktīvi strādāju par gidi,» stāsta Signe.
Abi viņas amati viens otru ļoti labi papildinot – gida darbā iegūtās zināšanas var izmantot, padarot interesantāku stundu saturu, bet skolā iegūtās noder, vadot ekskursijas. Nesen skolēniem bija uzdevums atrast Jelgavā vietas, kas redzamas senākās fotogrāfijās, un nobildēt, kā tur izskatās tagad. Viņiem tas šķita ļoti aizraujoši. Tā kā Signi saista vēsture, viņa labprāt papildinātu savu pedagoģes kvalifikāciju, lai varētu pasniegt arī šo priekšmetu. Tas gan nenozīmē, ka skolotājai mazāk tīkama liktos viņas mācītā literatūra un latviešu valoda. «Gramatika jau gan nav nekas tāds, kas ļoti varētu patikt, bet skaidrs, ka tā dzīvē nepieciešama,» viņa nosaka.
Kā gide Signe vairāk specializējas ekskursijās, kurās atklājas dažādi likteņstāsti un personības.
8. martā – veltījums sievietēm
«Ir ļoti daudz sieviešu, kuras, iespējams, nav kas apsveic šajā dienā, tāpēc gribējām radīt svētkus arī viņām,» Signe atklāj, kā radusies ideja veidot īpašas ekskursijas 8. martā. Jau trešo gadu viņa pilsētā organizē tādu tematisko ekskursiju, un interesentu visas reizes nav trūcis. Pirmajā gadā tā bijusi lēna pastaiga pa pilsētas centru ar stāstu par sievietēm, piemeklējot tādas vietas, kas būtu saistītas ar ekskursijas galvenajām varonēm. Piemēram, stāstot par Elzu Radziņu pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, kur viņa savulaik mācījusies. Ekskursijas nosaukums togad bijis «Draiskās rozes un cēlās peonijas», jo Signe izlasījusi grāmatu par slaveno aktrisi un uzzinājusi, ka viņa saukta par peoniju. Rozes tāpēc, ka ekskursijas maršrutā vēstīts arī par hercogienēm. Savukārt pagājušajā gadā uzmanība vairāk pievērsta mazāk zināmām jelgavniecēm. Šogad ekskursijai dots nosaukums «Trausli pavedieni vieno sirdis», un gide pievērsīsies ne tikai sievietēm, bet arī viņu mīļotajiem vīriešiem. Tiks stāstīts, piemēram, par tādu sieviešu mīlētu personu kā Kazanova, kurš pabijis arī Jelgavā. «Tieši Jelgavā kāda sieviete aplauza slavenā mīlnieka radziņus,» mazliet no ekskursijas stāstiem atklāj gide. Interesanti noteikti būs uzzināt par Kārļa Ulmaņa mīlas stāstu ar kādu jelgavnieci. Signe piebilst: «Ekskursijās tiek skaitīta dzeja, lasīti romānu fragmenti. Ja runa ir par to autorēm, rādītas mākslas darbu reprodukcijas un fotogrāfijas, lai stāstus padarītu interesantākus klausītājiem.» Ekskursijām pie gides jāpiesakās iepriekš, bet Signe atsaucīgi atzīst, ka pieteikumus pieņem arī pēdējā brīdī.
Līdztekus 8. marta īpašajiem maršrutiem Signe piedāvā ekskursijas «Viena diena Jelgavā», «Dālderu medības», kas veidota kā orientēšanās spēle ģimenēm, komandām, klasēm un draugu grupām. Ir maršruts «Nezināmā Jelgava» – radoša, atraktīva ekskursija pa it kā zināmām, bet līdz galam neizpētītām pilsētas vietām, «Tipu tapu Jelgavā», kas domāta pirmsskolas vecuma bērniem, un «Leģendu pēdās» – par Jelgavā dzimušiem, augušiem, strādājušiem Latvijā zināmiem cilvēkiem.
Lūsiņu gidu dinastija
Ekskursiju maršruti tiek veidoti arī par godu īpašiem pasākumiem, atceres un gadadienām. Pērn tā radīts maršruts pa grāmatā «Jelgava 94» aprakstītajām vietām, atzīmējot divdesmit gadu kopš to gadu notikumu norises. Ļoti pieprasīta bijusi ekskursija «Jelgava jūlija liesmās». «Pirmajā reizē piedalījās apmēram septiņdesmit cilvēku, kas ir ļoti liels skaits. Vakarā nevarēju parunāt,» atceras Signe. Viņa uzsver, ka ekskursija nav tikai dati par karu, par datumiem, kuros kaut kas notika, bet gan tajā iesaistīto cilvēku stāsti un personīgā pieredze. Lai sagatavotu šādu maršrutu, Signe pētījusi notikumus, meklējusi personas, kam varētu būt personīgi stāsti no tā laika, izlasījusi milzum daudz grāmatu. Nereti tieši grāmatas pasniedzot idejas ekskursiju maršrutiem. Viņa secina: «Tāpēc jau es esmu filologs, ka man ļoti patīk lasīt. Lasu ļoti daudz.»
Skeptiski par interesantiem apskates objektiem pilsētā visbiežāk esot tieši vietējie, kam nereti liekas, ka Jelgavā nav ko redzēt. Tiesa, ja viņus izdodas pierunāt doties ekskursijā pa pilsētu gida pavadībā, šo uzskatu viegli var izmainīt.
Ar gandarījumu Signe stāsta, ka Lūsiņu ģimeni nu jau var saukt par gidu dinastiju. Lai gan varētu domāt, ka par gidi mācās viņas vecākā meita Elīna, kas ir īstā studentu vecumā, izrādās, tieši jaunākā – teju divpadsmitgadīgā Anna Elizabete – maijā beigs kursus Jelgavā un kļūs par jaunāko gidi Latvijā. Anna jau sen labprāt piedalās mammas vadītajās ekskursijās un ir nenovērtējams palīgs pirmsskolas vecuma bērniem domātajās ekskursijās. Savukārt Elīnu ļoti aizrauj skaistu frizūru un grima veidošana, viņa vairāk esot mākslinieciski noskaņota.
Lasa par maz
«Jauniešiem nepatīk lasīt. Laikam jau tas lielā mērā atkarīgs no ģimenes. Ja bērns sācis lasīt sākumskolas klasēs, tad parasti to turpina arī vēlāk. Septītajā, astotajā klasē pēkšņi kādu piespiest lasīt vairs nav iespējams,» secina skolotāja. Daudzi nelasot pat mūsdienās populāros fantastikas darbus par vampīriem, vilkačiem un dažādiem iedomu tēliem. Pavisam grūti ejot ar klasiku. Piemēram, «Skroderdienas Silmačos» jauniešiem liekas galīgi neizprotams darbs, ko teju nav iespējams vispār izlasīt, nemaz nerunājot par «Purva bridēju».
«Pasaule mainās – varam teikt, ka viņiem nākotnē varbūt nevajadzēs lasīt, nevajadzēs rakstīt, bet runāt taču vajadzēs. Vienalga, kas šis jaunietis būs – pedagogs, žurnālists, jurists –, būs jāprot formulēt domu, sarunāties, izdarīt secinājumus. To visu veicina lasīšana, bet, ja to nedara, valoda ir nabadzīga un izteikšanās spējas minimālas,» skarbi mūsdienu jaunatnes lasīšanas ieradumus kritizē viņu skolotāja. Jaunieši Signei nereti jautā, cik grāmatu mēnesī viņa izlasa. Kad saņemot atbildi, ka vismaz astoņas līdz desmit, viņiem tas liekoties kaut kas pilnīgi traks. Nelasīšana īpaši redzamas domrakstos – lielākajai daļai rakstīt esot īstas mocības un uzdevums to izdarīt 300 vārdu apjomā šķiet neiespējams. Tie, kas mīl lasīt, daudz labāk tiek galā ar uzdevumu rakstīt un veiklāk prot formulēt savas domas, analizēt tekstus.
Signe atviegloti secina, ka viņas meitām lasīt ļoti patīk. Elīna lasa daudz un nopietnu, kvalitatīvu literatūru, arī mazākā esot īsta lasītāja un pat ķērusies pie romāna rakstīšanas – nesot mammai pārskatīt arvien jaunus fragmentus no topošā darba. ◆
