Straujo notikumu paēnā varbūt palicis kāds vakardienas notikums.
Straujo notikumu paēnā varbūt palicis kāds vakardienas notikums. Vismaz savas nozīmes ziņā tas ilgtermiņa perspektīvā vērtējams kā fundamentāls. Vakar Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, pagaidām vēl amatu ieņemošais Ministru prezidents Indulis Emsis un ārlietu ministrs Artis Pabriks līdz ar citu ES valstu un valdību vadītājiem Itālijas galvaspilsētā Romā parakstīja ES konstitucionālo līgumu. Protams, tikai ar prominentu amatpersonu parakstiem vēl stipri vien par maz. Lai konstitucionālais līgums stātos spēkā, to nepieciešams ratificēt visās ES dalībvalstīs. Turklāt nevis vienkārši ratificēt, bet gan tas būs jādara atbilstoši katras ES dalībvalsts nacionālajām procedūrām, lai līgums varētu stāties spēkā, kā plānots, tieši pēc diviem gadiem – 2006. gada 1. novembrī.
Šāda līguma aizsākums meklējams 2001. gada decembrī, kad Beļģijas pilsētā Lāekenā, lemjot par jauna pamatlīguma izstrādi, dalībvalstu līderi pauda vēlmi padarīt ES uzbūvi un darbības principus saprotamākus ierindas pilsoņiem, jo līdz šim savienība funkcionēja, pamatojoties uz dažādiem līgumiem, no kuriem pirmais bija tā dēvētais Romas līgums. Interesanti, ka piecdesmitajos gados līgumu par ES izveidi sešas dibinātājvalstis parakstīja tajā pašā zālē, kur konstitucionālo līgumu parakstīja vakar.
Tiktāl vēsturisks ekskurss. Daudz svarīgāk saprast, kā šis pamatlīgums varētu ietekmēt Latvijā notiekošo. Spriežot pēc tā teksta, kas plašākai publikai latviešu valodā pašlaik pieejams tikai elektroniskā formā, ieguvumu un skaidrības varētu būt vairāk nekā iespējamo zaudējumu. Protams, Latvijas Ministru kabineta pieņemtā speciālā deklarācija, kurā noteikta mūsu valsts pozīcija jautājumā par termina “eiro” lietošanu latviešu valodā tulkotajos ES dokumentos, ir tikai mēģinājums parādīt nelokāmu muguru spiedienam no ārienes. Tajā Latvija un Ungārija uzsver, ka termina “euro” lietošana ir pretrunā attiecīgo valodu pareizrakstības likumiem un pamatprincipiem. Būtiskākais jaunajā dokumentā ir tas, ka turpmāk lēmumi tiks pieņemti, ja par tiem nobalsos 55 procenti dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65 procentus ES pilsoņu (līdz šim lēmumus pieņēma ar visu dalībvalstu piekrišanu). No vienas puses, tas nostāda dalībvalstis ar nelielu iedzīvotāju skaitu neizdevīgā pozīcijā. Tomēr, zinot visai dziļās politiskās un ekonomiskās pretrunas “lielo” dalībvalstu vidū, tieši šis procedūras mehānisms vieš cerības.
Tas izvirza priekšplānā kādu jautājumu, kas līdz šim vairāk vai mazāk tika nodots vietējo politiķu rokās. Nav noslēpums, ka mūsu politiskā kultūra pieļauj ikvienu likumdošanas procesu un procedūru pakļaut katra politiskā spēka (lasi: ekonomiskā grupējuma) brīža izdevīgumam. Tā tas ir bijis, un tā mēs to mākam. Īpaši mūsējo politiķu prasme spēlēt pēc šiem noteikumiem izpaudās “smalkajā” gājienā, gāžot Induļa Emša vadīto valdību. Tad, lūk, mūsu valsts no jaunā lēmumu pieņemšanas mehānisma ES varēs iegūt tikai tad, ja iemācīsies spēlēt pēc pavisam citiem principiem. Vispirms tā ir savu interešu virzīšana ES struktūru kuluāros. Tikai pēc tam varētu sekot šo interešu materializēšanās ES likumdošanas aktos un lēmumos. Tātad Latvija iegūs tikai vienā gadījumā – ja iemācīsimies spēlēt pēc politiskajā praksē vispārpieņemtiem noteikumiem. Tas, ka kāds no mūsu deputātiem, ministriem un citiem tuvu “krējumam” stāvošiem, dziļdomīgi piepūtis vaigus, publiski paziņo, ka viņš, lūk, ir politiķis, vēl nenozīmē pilnīgi neko. Principā viņš ir “kupcis”, kas rēķina, cik šodien var izdot, lai rīt nopelnītu dālderi vairāk, un ar rūpēm par nāciju tam nav nekāda sakara.
