Tirgus ir laba vieta tiem, kas grib nopirkt kvalitatīvu kartupeli, burkānu vai bieti. Tā ir vieta, kur katram ir sava «kāpostu sieviņa», bet viņām – savi kundes. Savu vietu pircēju izvēlē iekarojusi arī Zigrīda Valtere.
Tirgus ir laba vieta tiem, kas grib nopirkt kvalitatīvu kartupeli, burkānu vai bieti. Tā ir vieta, kur katram ir sava “kāpostu sieviņa”, bet viņām – savi kundes. Savu vietu pircēju izvēlē iekarojusi arī Zigrīda Valtere.
“Zigas tant, paldies!” nopircis maisu labu kartupeļu, uzsauc vīrs uz divriteņa. Zigas tante pamāj ar galvu un jau rosās pie nākamā pircēja. Tirgū kā jau tirgū – viens pērk, cits pārdod. Rosība pie dzeltenās mašīnpiekabītes gan esot vienmēr, zina teikt pircēji, kas iecienījuši saknes savā uzturā. Pārdevēja Zigrīda gandrīz katru dienu pavada tur. Ja nu vienīgi zeme ar debesīm kopā griežas, tad – ne. Desmit mūža gadu veltījusi darbam kādreizējā Tirdzniecības pārvaldē, bet pirms tam divreiz tik ilgi vadījusi trikotāžas izstrādājumu ražošanas firmā “Māra”. “Esmu ļoti sabiedriska, man patīk cilvēki. Šūšana sabeidza veselību, bet te, tirgū, nekad nejūtos nogurusi. Mājās nevaru, esmu pieradusi pie darba, jūtos atpūtusies un mierīga. Nav nekāda stresa,” pastāsta Z.Valtere, piemetot kundes maisā vēl pa kartupelītim.
Vasarā viņas darba lauks paplašinās, jo paralēli tirgus lietām vēl jāsteidz līdzēt dēlam zemnieku saimniecībā.