Šonedēļ “Pagrabs” diezgan tematiski saskan ar to, kas notiek pasaulē un kā uz to reaģē “Facebook” lietotāji Latvijā. Proti, vīruss “Covid-19” liek mums apstāties, palikt mājās un gribot negribot izsijāt savas vērtības un attieksmes. Tāpēc daudzi sāk atskatīties pagātnē, šķirot seno dienu fotogrāfijas, un masveidā dalīties ar tām savos virtuālajos profilos. Arī frizierei Evitai Mīļajai ir kāds vērtīgs albums, kurā saglabāti 90. gadu radošie piedzīvojumi.
– Kādas ir tavas atmiņas par tālajiem deviņdesmitajiem?
Tas bija laiks, kad mainījās politiskās iekārtas, padomju laiku nomainīja brīvā Latvija, viss bija jauns, neatklāts, neapgūts. Es biju tikko beigusi frizieru skolu un jutu, ka tā frizieru vide ir nedaudz stagnātiska. Mums, jaunajiem, bija citas idejas, gribējās spridzināt, kaut kādā veidā izkrāsot to pelēko vidi, kas valdīja apkārt. Gribējām cilvēkiem parādīt, ka var arī citādāk.
Jaunie cilvēki tajā laikā bija ļoti radoši. Amatniecības meistarskolā, kur strādāju par frizieri un paralēli mācījos uzņēmējdarbību, bija arī šuvēji un galdnieki. Tur burtiski gaisā virmoja radošums, neko tādu es savā dzīvē vairs nekur citur neesmu piedzīvojusi. Frizētavā “tusējās” visi kursabiedri, sāka nākt arī studenti no universitātes, mums tur bija tāds kreatīvais centriņš.
– Tur aizsākāt organizēt modes un mākslas šovus…
Ja tev ir ideja un ja tā ir laba, īstajā brīdī satiec īstos cilvēkus, kas arī ir uz tā paša viļņa. Viss saslēdzas, un soli pa solim ideja tiek realizēta. Protams, tas prasa kaut kādu sasprindzinājumu, pūles, neatlaidību, bet, ja ej līdz galam, gandarījums ir ļoti liels. Es kā friziere, protams, varēju izpaust sevi ar frizūrām. Tās nebija vienkārši frizūras šovam, bet katrai apakšā bija mega ideja. Piemēram, viens šovs bija par tumsas un gaismas cīņu, jau tolaik mēs domājām par eksistenciālām lietām.
Tajā laikā es satiku savu domubiedru Urbixu; viņš kā mūziķis man palīdzēja ar muzikālo noformējumu, miksējām dažādus skaņdarbus, sākot no metāla līdz mistiskai mūzikai. Mums bija izdomāts scenārijs, darbība notika paradīzes dārzā, kur cīnījās labais ar ļauno un, protams, beigās uzvarēja labais. Mums pieslēdzās komanda, interesanti jaunieši un arī tādi cilvēki kā fotogrāfs Juris Zēbergs, Baiba Grīna, kas šobrīd Latvijā ir labākā grima māksliniece. Šovs notika “Tonusā”, un mēs visu darījām par velti, ziedojām tam visu savu brīvo laiku. Gribējām sabiedrībai nodot tādu kā “mesidžu”, vai kāds to saprata, es nezinu, bet katrā ziņā mēs ļoti labi pavadījām laiku. Pirms tam bija arī citi šovi, bet šis bija lielākais.
– Kur tu radi tam motivāciju?
Likās, ka kāds no augšas saka, ka man tas ir jādara. Man jau tolaik bija tādas neordināras domas, diezgan agri esmu interesējusies par ezoterisko. Jau 90. gadu sākumā mēs ar draudzeni desmit dienas badojāmies un veicām dažādas prakses. Vienkārši bijām tie cilvēki, kas aizsāka kaut ko pavisam jaunu, tas vairoja pozitīvo enerģiju. Domāju, ka bija cilvēki, kas to saprata un pieņēma. Šobrīd man vairs nav tādas vēlmes izpausties ārišķīgi, pievērst sev uzmanību ar kādām aktivitātēm. Es vairāk izkopju sevi iekšēji.
– Kā tev šķiet, kas bija tas, kas tolaik lika izpausties citādāk?
Pirmkārt neviens nebija neko tādu iepriekš darījis, mēs varējām būt pirmie. No mūsu paaudzes arī “Prāta vētra” bija pirmie, un viņiem ir ļoti labi sanācis. Man liekas, ka bijām tāda radošā paaudze. Iespējams, to noteica mūsu bērnība, kas nesteidzīgāk tika pavadīta pie dabas, esot savā nodabā un neskatoties visu laiku telefonā. Tas mums ļāva attīstīt radošumu, deva iespēju izcelties, jo nekā tāda iepriekš nebija.
Otra lieta bija ļoti pelēkā vide. Jelgava tolaik bija pavisam pelēka pilsēta, vajadzēja kaut ko darīt lietas labā. Man personīgi ļoti liela iedvesma bija arī pirmais ārzemju brauciens. Es aizbraucu un ieraudzīju, ka tur jau notiek tas, par ko es vēl tikai domāju. Tas bija liels dzinulis. Atbraucot atpakaļ bija skaidrs, ka kaut kam ir jāmainās. Mēs ieraudzījām, ka var arī savādāk, ka nav obligāti jādzīvo kaut kādā kastē, kā bijām dzīvojuši līdz tam. Ja nevarējām mainīt lielās lietas, tad vismaz atmosfēru gribējām padarīt labāku.
– Kā vari raksturot to laiku vidi, kurā pavadīji savu ikdienu?
Protams, bohēma, tusiņi, sarunas. Mums bija vairāk prieka, jautrības un bezrūpības. Cilvēki nebija noguruši no kaut kādiem bezjēdzīgiem ikdienas maksājumiem. Varēja atļauties daudz vairāk, šobrīd esam diezgan piespiesti pie zemes. Pat tad, ja vari atrauties, radošuma un prieka vairs nav tik daudz kā toreiz. Mūsdienās cilvēki ir ļoti iztukšoti ikdienas skrējienā.
– Vai varbūt mums vienkārši pienācis vecums?
Nē, tas nav par vecumu. Vienkārši gaisā vairs nevirmo tā pozitīvā, vieglā enerģija. Ikdienā, izejot ārā, to vairs nevar tik viegli sastapt.
– Kāpēc tas tā ir noticis?
Tāpēc, ka mūs ir pārņēmis materiālisms, cilvēki domā, kā vairāk nopelnīt. Un vēl arī cilvēki nav vairs tik lētticīgi un naivi, kādi bijām mēs. Mēs daudz ko darījām par velti. Tagad, ja kādām ienāk prātā ideja uztaisīt šovu, vispirms tiek kalkulēts, cik tas maksā, kāds būs ieguvums un labums. Toreiz mēs no sirds to darījām, tāpēc arī sanāca, un gandarījums bija milzīgs. Tagad mums ir citas vērtības – aizsardzība, maskas, distances ievērošana, mēs tiekam cits no cita izolēti.
– Ja tev kāds piedāvātu tagad uztaisīt tādu šovu kā toreiz, tu piekristu? Bez maksas, vienkārši tāpat, lai cilvēkiem radītu pozitīvas emocijas.
Ja tā ideja patiktu, ja tā sasauktos ar manu tā brīža sajūtu, tad jā, kāpēc ne! Paskatītos, kas sanāktu, jo to jau var saprast, tikai darot. Es to varētu darīt idejas vārdā, ja būtu ļoti aktuāla ideja. Ja gribētu to nodot tālāk, tad varētu. Un tūlīt mani kāds pārbaudīs, vai tiešām tā ir. (Smejas.)
– Pirms sarunas teici, ka vecākā meita bijusi pārsteigta, skatoties tavas jaunības dienu fotogrāfijas.
Meita skatījās manas bildes no Amatniecības meistarskolas un teica – mammu, tu te tik stilīgi izskaties! Es secinu, ka viņiem tas laiks liekas kaut kas nereāls un īpašs. Domāju, mākslinieciski jaunieši ļoti novērtē to radošumu, kas tolaik valdīja. Bet to pa īstam saprast var tikai tie, kas dzīvoja tajos apstākļos. Mums taču nebija naudas, bet mēs daudz ko darījām un dabūjām gatavu, un mums arī bez naudas bija ļoti interesanti. Tagad liekas, ka mūsdienu jaunieši nemaz nevar iedomāties, ko varētu pasākt bez naudas. Mēs vairāk bijām tādi izdzīvotāji.
– Kas tavā dzīvē sekoja pēc trakajiem deviņdesmitajiem?
Tad nāca divtūkstošie, un man nez kāpēc likās, ka man noteikti vajag salonu. Un pagadījās liels salons, ar diezgan daudz darbiniekiem, tā trīs gadus izbaudīju, ko nozīmē būt uzņēmējai. Šādu pieredzi es noteikti vairs nevēlētos savā dzīvē, jo sapratu, ka nevaru būt priekšniece, esmu vairāk radošais tips un mani tāpat neviens neklausītu. Katram ir savs, un tas nav mans. Es to izmēģināju, jo tas bija mans sapnis. Ja nebūtu to darījusi, tad nezinātu, kā tas ir, un droši vien vēl šodien domātu, ka man to vajag. Bet tajā laikā ļoti labi bija tas, ka atkal jau dzima radošas idejas. Mēs taisījām skaistumkopšanas naktis dažādās tematikās, tika pieaicināti mākslinieki, bija vīns, ēdieni, dejas. Tā bija cita veida paskatīšanās uz izklaidi, iespēja būt kopā ar līdzīgi domājošiem. Tas man laikam likās visvērtīgākais. Kad tas viss apnika, ielīdu savā mazajā aliņā, savā saloniņā, un te joprojām arī esmu. Šis dzīves posms man ir vairāk uz iekšu vērsts.
– Šajā dzīves periodā tava radošā izpausme ir glezniecība.
Esmu pabeigusi pirmo gleznu ciklu, kas veltīts Itālijai. Gleznošanu praktizēju tikai pusotru gadu, un tā es varu pabūt pati ar sevi. Tādu iedvesmu, kādu man ir sniegusi Itālija, nav varējusi sniegt neviena cita zeme. Tādēļ kā pateicību par to es izdomāju, ka uzgleznošu katram reģionam savu darbu. Mīļākie reģioni man ir dienvidi, tā atmosfēra man ir vistuvākā, īpaši to varu teikt par Sicīliju. Kaut gan tagad, skatoties uz to, kas notiek Itālijā, paliek ļoti skumji. Taču tas ir arī likumsakarīgi, jo cilvēki pārāk tālu bija aizgājuši materiālajā pasaulē, vajadzēja apstāties. Varbūt mēs atgriezīsimies pie pamatvērtībām un atcerēsimies to, kas patiešām svarīgs. Tāpēc katram jāatrod savs ceļš, kā saglabāt mieru.
Kad gleznoju nejauši izvēlētu darbu, es to vēl nenojautu. Taču, kas pabeidzu, sapratu, ka tas pilnībā atbilst šī brīža situācijai. Domāju, ka tas, kas notiek Itālijā, ne jau tikai man vienīgajai rada pārdomas. Tā ir prieka, mākslas un iedvesmas zeme, un tai sanāk ciest visvairāk. Un es pārdzīvoju par to, ka mana iedvesmas zeme cieš.
– Pastāsti, kā sāki gleznot!
2018. gadā modes namā “Tēma” notika gleznošanas meistarklase. Es domāju, ka neprotu zīmēt, bet man vienmēr bijusi laba krāsu izjūta. Kad pirmo reizi paņēmu rokā otu ar krāsu un sāku vilkt, sapratu, ka tas ir mans, jo tā nav zīmēšana, bet krāsu pludināšana. Tā sāku piedalīties gleznošanas pulciņā. Šobrīd pārsvarā gleznoju mājās un darbā, kad ir brīvs laiks. Divreiz mēnesī eju pie skolotājas Intas Paulsones, kas iedod savu profesionālo vērtējumu. Es nepretendēju uz to, lai man viss būtu pareizi. Man drīzāk ir svarīgi, lai darbs uzrunā cilvēku, lai tas ir dzīvs un no tā nāk mīlestība. Es pabeidzu Itāliju un domāju, ka sākšu Franciju, bet man nav iedvesmas. Joprojām skatos tikai Itālijas bildes un nemaz nezinu, vai varēšu kaut ko citu uzgleznot. Šobrīd man ir 21 glezna, un jūnijā Ozolnieku Tautas namā būs izstāde.
– Kāpēc tieši Itālija tevi iedvesmo visvairāk?
Pirmo reizi aizbraucu uz Itāliju 1999. gadā ar jauniešiem uz Tezē. Tas bija traks brauciens, uz Polijas robežas mums saplīsa autobuss, Austrijas robežai gājām pāri kājām. Autobusā uztaisījām riktīgu tusiņu; kad no rīta modos, bija sajūta, ka vakar esmu biju “Tonusā”. Un tad kādā brīdī es aizmigu. Kad atvēru acis un paskatījos ārā pa logu, pārņēma sajūta, ka beidzot ir tā, kā man vajag. Skatoties pa logu, redzēju sev ļoti tuvu ainavu. Izrādījās, ka bijām iebraukuši Itālijā. Joprojām man tur patīk viss – atmosfēra, daba, māksla, mode, dzīvesveids, attiecības, sirsnīgums, ēdiens un arī vīna dzeršanas kultūra. Itālijā es jūtos kā mājās.
– Vai neesi kādreiz gribējusi pārcelties uz Itāliju?
Es paļaujos uz kādu augstāko spēku, ja būs lemts un dzīvē sagadīsies, tad tas notiks. Taču varbūt man vienkārši vajag attālinātu iedvesmu, lai varu radīt šeit un dot citiem kādu gaišu un saulainu noskaņu.
