“Pilnīgi droši pateikt nevaru, bet domāju, ka Jelgavas sākums, zemgaļu apmetne, bija pie Platones agrākās ietekas Lielupē, mazliet augšpus tagadējā Lielupes tilta, netālu no restorāna “Pilsētas elpa”,” saka vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks Andris Tomašūns. Ar priekšlasījumu par arheoloģiju viņš uzstājās tūrisma vakarā Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī.
Arheologs uzrauga būvdarbus
Vēl 1975. gada vasarā, būdams skolēns, Andris sāka piedalīties arheoloģiskajās ekspedīcijās pie Cēsīm, Āraišos, kur atrodas 13. gadsimta senlatviešu ezerpils. Ar arheoloģiju viņš vairāk vai mazāk ir nodarbojies visu līdzšinējo dzīvi, taču kopš 2012. gada dara to profesionāli. Tagad gan tās nav arheoloģiskās ekspedīcijas, bet būvdarbu arheoloģiskā uzraudzība. Ar ES līdzfinansējumu gan Jelgavā, gan citviet Latvijā ir notikusi vērienīga vēsturisko centru pārbūve, bet tajā pašā laikā arī nostiprinājusies sabiedriskā doma, ka šādas būves nedrīkst veikt, ignorējot kultūrslāni, kas atrodas zem jaunceļamo ēku pamatiem. Vēl divtūkstošo gadu sākumā, kad, piemēram, Jelgavas centrā būvēja lielveikalu “Rimi” un “Maxima” “kārbas”, betons ielija vairākas simtgades vecā kultūrslānī, kas nebija arheoloģiski pētīts. A.Tomašūns par to bija sašutis un pārdzīvojumos dalījās arī ar “Zemgales Ziņām”.
Kultūrslānis pie upes ir biezāks
Atgriežoties pie domājamā Jelgavas sākumpunkta, pirmajām zemgaļu apmetnēm, jāatzīmē, ka no Krusta karu vēstures zināms, ka Romas pāvesta sūtnis Modemas bīskaps Vilhelms 1225. gadā Lielupes krastā uz Garās salas (tagad Pils sala) lika celt Jelgavas (Mītavas) pili. Tā bija domāta kā atbalsta punkts Zemgales iekarošanai. Zemgaļiem pretojoties, 40 gados jeb 1265. gadā pils tomēr uzcelta, kas tad arī tiek uzskatīts par Jelgavas sākumu. A.Tomašūns domā, ka turpat netālu varētu būt atradusies arī zemgaļu apmetne. Lūkojoties mūsdienu kartē, tas iznāk Pils salas dienvidu galā pie kanāla, kas caur šaura tilta apakšu (pa Platones veco gultni) savieno Driksu ar Lielupi. Tiesa, arheologi šo vietu nav pētījuši. A.Tomašūns domā, ka tas būtu jādara, jo īpaši, ja ir patiesa griba lepoties ar pilsētas 754 gadu ilgo vēsturi. Vēsturnieks secinājis, ka kultūrslāņa biezums dažādās pilsētas daļās liecina par to, ka vispirms tika apdzīvota Lielupes mala.
Pirmie arheoloģiskie izrakumi Jelgavā veikti drīz pēc Latvijas valsts atjaunošanas pagājušā gadsimta 90. gados un gaužām mazos apjomos. “Arheoloģija ir jauna zinātne. Tā sāka attīstīties tikai 19. gadsimtā,” teic A.Tomašūns. Viens no tās aizsācējiem mācītājs Augusts Bīlenšteins bija saistīts ar Jelgavu.
Ne viss svarīgais ir aizsargāts
Valsts vai pašvaldības aizsardzībā Jelgavā atrodas 85 vēstures un mākslas pieminekļi, bet tikai viens arheoloģijas piemineklis. Tas atrodas 4. līnijā netālu no bīstamo atkritumu glabātavas, un to sauc par Dieva (dažkārt arī Naudas) kalniņu. “Tas ir mežā lapsu sarakts uzkalniņš, kurā nav atrasts nekas vērtīgs, taču par šo vietu ir saglabājušies daži nostāsti,” ieintriģē A.Tomašūns. Gan Jelgavas muzejam, gan arī pieminekļu sargiem Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei būtu tiesības to rosināt, taču līdz šim tas nav noticis. “Ne reizi vien esmu domājis, kāpēc gan Hercoga Jēkaba laukumā nevarētu veikt arheoloģiskos izrakumus. Ja tur ko atrod, to iekonservēt, un Jelgava kļūtu par vēl vienu vēsturisku tūrisma objektu bagātāka,” iztēlojas vēsturnieks. Tūristu apskatei iekārtotus arheoloģijas pieminekļus viņš redzējis citviet Eiropā. “Ja Smilšu ielā, rokot pamatus malkas šķūnim, atrod romiešu monētas, tad iedomājieties, kāda vēsture nāk ārā,” teic A.Tomašūns. Viņš uzsver, ka arheologiem sāp, ja cilvēki rok un nepievērš uzmanību tam, kas atrodas zemē. Dažkārt tas senais, ko slēpj zeme, ir vērtīgāks par to, ko kāds plāno uzbūvēt.
