“Dzērvju tomāti – šeit ir tomātu paradīze!” “Mūsu ģimenē vasara bez tomātiem nav iedomājama, jo tomāts ir karalis salātu bļodā!” vēsta Edgara un Evitas Gūtmaņu saimniecības “Dzērves” interneta mājaslapa, kuru izveidojis saimnieku dēls. Tā ir taisnība, un atliek vien apbrīnot uzņēmīgo ģimeni, kas pašu spēkiem vairāk nekā 20 gadu laikā iekopusi paradīzes stūrīti, kur notiek gan ražošana, gan ir, kur priecāties par skaistumu un veldzēties dvēselei.
“Piemājas saimniecība atrodas Jelgavas novada Vircavas pagastā un ir attīstījusies tik tālu, ka tomātu ražošanas kulminācijas laikā septiņās dienās patērētājiem spēj realizēt aptuveni trīs tonnas svaigo sārtvaidžu. Pircēji, galvenokārt lieliskās garšas dēļ, laika gaitā ir ielāgojuši dažādu šķirņu Vircavā augušos tomātus ar nostabilizējušos preču zīmi “Dzērvju tomāti”. Pēdējā laikā pieprasīti ir arī citi produkti – kaltēti tomāti, tomātu biezsula, dažādu zaļumu pesto u.c. Tagad Gūtmaņu ģimene ir nobriedusi iekļauties arī tūrisma apritē un pēc iepriekšējas pieteikšanās uzņemt lielākas un mazākas ceļotāju grupas, tostarp ģimenes ar bērniem, izrādīt siltumnīcu plašo saimniecību, dalīties pieredzē tomātu audzēšanā, organizēt vietējās produkcijas degustāciju, ļaut to arī iegādāties, tā par saimniecību “Facebook” raksta Zemgales Uzņēmējdarbības centrs.
“Mana dzīve laukos sākās pirms 27 gadiem, padomju laika beigās, kad vīrs mani ievilka lauku dzīvē. Abi esam jelgavnieki, un tomātu audzēšana joprojām ir mūsu hobijs,” stāsta Evita, piebilstot, ka abiem ar dzīvesbiedru ir algots darbs pilsētā un tomātu audzēšanai, pārstrādei un realizācijai tiek veltīti brīvie brīži un ieguldīts viss nopelnītais. Ģimenē aug 21 gadu vecs dēls un 14 gadu veca meita, kuru prioritāte ir mācības, bet arī viņi piedalās procesā. “Piemēram, pagājušo sestdien bijām trīs tirgos – vīrs ar meitu vienā, es – otrā, bet dēls – trešajā,” skaidro Evita, piebilstot, ka gulēt iznākot vien četras piecas stundas. “Strādnieki mums nav bijuši un nebūs,” teic Edgars.
Ģimene sākusi ar zemeņu audzēšanu, bet sezonā to bijis grūti apvienot ar darbu. Pašu vajadzībām gan zemenes joprojām tiek audzētas, tāpat kā gurķi, kartupeļi un cits azaida galdam nepieciešamais. Arī garšaugus tomātu konservēšanai – ķiplokus, baziliku, rozmarīnu, timiānu u.c. – izaudzē paši. Un vēl saimniecību rotā liels dīķis ar daudzkrāsainām ūdensrozēm – saimnieka lepnums. Jau otro gadu reizi gadā Edgars ūdensrožu cerus dala, un par to ievieto sludinājumu internetā. Tad interesenti pie stādiem var tikt bez maksas un pašiem tiem pakaļ dīķī nebūs jābrien.
Sāk pirms 20 gadiem
“Tomātus sākām audzēt pirms 20 gadiem ar vienu mazu 25 kvadrātmetru plēves būdiņu un no “Līču” saimnieka, kurš arī tolaik nodarbojās ar dārzkopību, pirkām stādus,” turpina Evita. Bet Edgars atceras: “Tolaik darbā mēnesī algā varēja nopelnīt 65 latus, bet vienā dienā Olaines tirgū – 25 latus.”
Patlaban saimniecībā ir sešas siltumnīcas – tik, cik pašu spēkiem var apkopt, jo Evita siltumnīcās tomātus aprūpē pati. Edgars smejot piebilst, ka viņam esot tikai tomātu lasītāja kvalifikācija, bet dēlam – tomātu lasītāja un kvalitātes kontroliera. Evita atklāj, ka vīra un dēla pārziņā ir saimnieciskie un smagākie darbi. Turklāt dzīvesbiedrs, palīdzot dēlam, realizē savu mūža sapni – pats savām rokām būvē ģimenes māju laukos, piegādātāji tikai baļķus pieved. Tā būs īpaša guļbūve un “gudrā” māja – ar saules paneļiem uz jumta un ūdens kolektoru. Pašu ražotā enerģija kaut nedaudz, bet kompensēs ražošanas iekārtu lielo elektrības patēriņu, bet mājā – lēts siltais ūdens.
Arī siltumnīcas būvētas pašu spēkiem un ik pēc 10 gadiem tiek jauktas nost un celtas jaunas. Drīz taps vēl viena siltumnīca agrākiem tomātiem, kurus klienti pieprasot.
Kvalitāte, garša un izskats
Kad jāgatavojas braucienam uz tirgu, strādā visa ģimene – lasa un šķiro. Piektdienas esot vislielākās darbadienas. “Dzērvju” tomātus iecienījuši gan pircēji Rīgas Kalnciema ielas un Ziepniekkalna tirdziņos, gan Rīgas restorāni. Tagad tie nopērkami arī veikalā “Iecēnu delikateses”. Šogad laika apstākļu dēļ tomāti ienākušies trīs nedēļas vēlāk, lai gan siltumnīcas kurinātas tāpat kā citus gadus. Siltumnīcu kurināšana vairāku nedēļu garumā abiem ar vīru ir īstas “Jāņu naktis”, un, ja vēl nākamajā dienā uz darbu… Šogad tās kurinātas vēl pat maija vidū. Pa šiem gadiem visādi gadījies – gan tomāti nosaluši, gan citas ķibeles, bet saimnieki mācās no savām un citu kļūdām.
Evita teic, ka attiecībā uz tomātiem, galvenais moto ir: kvalitāte, garša un izskats. Un klienti to novērtē, bet pašiem audzētājiem tas dod gandarījumu un pamudinājumu strādāt vēl vairāk un labāk. “Tas ir mūsu adrenalīns!” ar lepnumu paziņo Evita.
“Dzērvju” siltumnīcās audzē 40 šķirņu tomātus un vēl desmit šķirnes katru gadu nāk klāt izmēģināšanai. Tad Evita skatās, kā jaunpienācējas uzvedas, vai ir garšīgas, cik uzņēmīgas pret lakstu puvi. Ja divu gadu laikā “jaunule” neprot sevi labi parādīt, saimnieki no tās atsakās uz neatgriešanos.
Vecās labās šķirnes – tādas kā ‘Kristāls’, ‘Vērša sirds’ un dažādi ķiršu tomātiņi – ir pircēju iecienītākās. Uzlūkojot “Dzērvju” siltumnīcas, vai acis žilbst no tomātu formu, krāsu un izmēru daudzveidības. Un arī mums jau ierastie ķiršu tomātiņi ir ne tikai sarkanā vai dzeltenā krāsā, bet arī oranži, melni un zaļi. Zaļos, gardos ķiršu tomātiņus īpaši iecienījuši Rīgas restorāni. “Mums visi tomāti ir hibrīdi, nav nevienas amatieru šķirnes,” piebilst Evita, stāstot, ka vēl jau jāvēro, kā tomāti uzvedas mūsu zemē, un pat vienas un tās pašas šķirnes dažādiem saimniekiem izdodas atšķirīgi.
“Tas ir atkarīgs no tā, ko tomātā ieliek iekšā. Mēs, piemēram, ik pāris gadus siltumnīcās vedam ļoti daudz kūtsmēslu. Minerālmēslus tikpat kā nelietojam. Mēģinām sadūšoties līdz bioloģiskajiem audzētājiem, taču apjoms par lielu un pircēji arī vēl īsti nenovērtē bioloģiskos produktus,“ secina Evita.
Ražošana un tūrisms – roku rokā
Tomātu ražošana un tūrisms saimniecībā tagad iet roku rokā, bet viss sācies ar saviesīgām sarunām zemnieku tikšanās laikā un lauku partnerības “Lielupe” rīkotajos pasākumos. Grūdienu tūrisma attīstībai devis “Lielupes” organizētais pieredzes apmaiņas brauciens uz Austriju, pēc kura Evita vīram piestāstījusi pilnu galvu ar idejām.
Savukārt par tomātu pārstrādes sākumu labāk zina pastāstīt Edgars, jo, pastāvot darba dalīšanai, tas esot viņa lauciņš. Pašā sākumā tomātu sula mājās gatavota ar visai tradicionālu metodi – tomāti vārīti katlā un berzti caur sietu. Taču tad radusies interese, kā to dara citviet pasaulē. Atrasta un pasūtīta speciāla tomātu sulas spiede no Itālijas. Sameklēta un pasūtīta arī maza kalte no Vācijas, taču, kad tās atsūtītas, mājās noliktas un stāvējušas neizmantotas.
Sarunā iesaistās Evita, atminoties, ka togad bijusi ļoti karsta vasara – tomātiem cena zema, tomēr tos tirgojuši. Tad nospriests pamēģināt pārstrādāt, sākumā nelielā apjomā. Abas iegādātās iekārtas vilktas ārā un liktas pie darba. Draugi un paziņas bijuši pirmie tomātu sulas un kaltēto tomātu vērtētāji. Saimnieki nosprieduši, ka tomātu sulas spiede ir laba, bet vajag četras piecas reizes lielāku. Tagad viņiem tāda ir, un viss, kas tiek saražots, arī pārdots. Pustonna sulas nedēļā tiekot saspiesta – vairāk nepietiekot roku un laika. “Taču strādnieku nebūs tik un tā,” Edgars ir nelokāms savā pārliecībā.
Svaigo tomātu pārstrāde sākta 2018. gadā. Lielākoties produktus pārdod tūristiem pēc iepriekš sarīkotas prezentācijas un degustācijas, bet, ja kādam gribas tāpat, tad jābrauc uz “Dzērvēm” vai jāsazinās ar ražotājiem, un viņi piegādās. Abi saimnieki ir ļoti aizņemti, tāpēc viņiem neatliek laika tirdzniecībai internetā un izsūtīšanai uz pakomātiem.
Veco ēku vietā būvē jaunas
Raugoties uz sakopto saimniecības teritoriju ar hortenzijām, ceriņiem un krāšņām puķu dobēm, grūti iedomāties, ka kādreiz te bijusi veca māja ar daudziem šķūņiem un saimniecības ēkām. Māja ar draugu palīdzību jaukta nost divus gadus, bet pavisam nesen nojaukts arī pēdējais šķūnis, un tā vietā Evita tagad plāno ierīkot rožu dārzu. Viņa rāda, ka vienīgais veco ēku dēļu pielietojums pagaidām atrasts, no tiem izgatavojot dekoratīvu mājas nosaukumu ar puķu kasti, kur starp puķēm paslēpušies arī tomāti. Pārējie dēļi vēl gaida savu kārtu.
“Kad abi būsim veci, tad mums šeit būs košumdārzs,” nākotnes ieceri atklāj Evita, smejoties, ka viņi ar vīru esot traki uz dažādiem košumaugiem – nevarot kokaudzētavā laist. Labi, ka esot budžeta limits, cik var šim nolūkam tērēt.
Jaunu ēku trūkums saimniecībā – viss, arī dzīvojamā māja, jāceļ no jauna – tā bijusi liela problēma, bet atrisināta, izmantojot “Lielupes” vadītājas Līgas Švānbergas ieteikumu rakstīt projektu. “Leader” projekta gaitā tapusi un pagājuša gada rudenī nodota ekspluatācijā jauna ražošanas ēka un iegādātas iekārtas – pasterizators un pildīšanas iekārta.
150 kvadrātmetru lielā moduļu ēka ir ērta pašiem un viesiem, tajā ir arī neliela noliktava. Savukārt jauna kalte iegādāta, uzvarot Jelgavas novada uzņēmēju ideju konkursā “Esi uzņēmējs Jelgavas novadā”. Vēl Evita lepojas, ka saimniecība tiks fotografēta un iekļauta nākamā gada Jelgavas novada kalendārā.
Produkts numur viens – tomātu sula
Tomātu pārstrādes produkcijas klāstā pirmo pozīciju ieņem tomātu sula, kas ir dabīga, izgatavota simtprocentīgi no tomātiem, pasterizēta, un tai pievienots tikai sāls. Būtībā tā ir tomātu biezsula ar nelielām mizu un sēklu daļiņām. Sula fasēta gan stikla pudelēs, gan trīs litru kartona pakā. Šogad sulu plānots pildīt stāvpakās. Ir kaltēti tomāti, kaltēti tomāti eļļā ar ķiploku, kaltētu tomātu pesto un kaltēti tomāti eļļā ar aso piparu. Vēl tiek ražots arī tomātu pulveris, kuru Edgars iesaka pievienot mērcei, lai iegūtu koncentrētu garšu. “No 50 kilogramiem svaigu tomātu var iegūt četrus līdz piecus kilogramus kaltētu. Pārējais ir ūdens,” uzsver saimnieks. Tomātus kaltē 45 grādu karstumā ar kondensācijas metodi. Saimnieku dēls gatavo kečupu, kas ir iztvaicēta biezsula, vairāk pasta nekā kečups. Bet Evita klusām pačukst, ka pašu vajadzībām nelielā daudzumā tiekot gatavots arī tomātu šņabis.
Pateicīgi par atbalstu
Produktu etiķetes un saimniecības logo izstrādājusi dizainere. Bet Jelgavas novada pašvaldība pie “Dzērvēm” plāno uzstādīt ceļa zīmi – norādi uz saimniecību, kā arī baneri, līdzīgi, kā tas ir pie smiltsērkšķu audzēšanas saimniecības ZELT Platones pagastā. Saimnieki ir pateicīgi novada pašvaldībai, lauku partnerībai “Lielupe” un Lauku atbalsta dienestam par atbalstu un palīdzību. Viņi labprāt dalās savā pieredzē saimniecībā rīkotajos semināros.
Bet tomātu audzētāju dzīve nav tik rožaina, kā varbūt šķiet no malas. Viens ir izaudzēt, bet otrs – izaudzēto pārdot tā, lai būtu peļņa, nevis tikai tāpēc, ka tas, kas izaudzis, ir jārealizē. Vēl nākas cīnīties ar Spānijas kailgliemežiem. To Vircavā esot īpaši daudz, zina teikt Edgars. Bet Evita papildina, ka gliemeži tomātiem var izēst visu iekšu – miza vien paliek –, un vēl tie grauž puķēm lapas. Jāpērk dzelzs sulfāts un jāapkaro. Pret slimībām tomāti netiek migloti, jo svarīga ir kopšana – pamanīt un noraut ikvienu nodzeltējušo lapiņu, uzskata Evita. Jau pieminētā kurināšana un laikapstākļi – lietus, karstums un sausums – arī ietekmē ražošanu. Par spīti pamatīgajai slodzei, noguruši, bet laimīgi – tādi ir “Dzērvju” saimnieki. Veiksmi viņiem arī turpmāk!
