Deviņus kilometrus no Jelgavas pie Iecavas ceļa Lielupes labajā krastā atrodas agrākā Teteles muiža, kuras teritorijā izvietota sešdesmitajos gados uzceltā Teteles pamatskola.
Deviņus kilometrus no Jelgavas pie Iecavas ceļa Lielupes labajā krastā atrodas agrākā Teteles muiža, kuras teritorijā izvietota sešdesmitajos gados uzceltā Teteles pamatskola. Karos un jo sevišķi bermontiešu trakošanas dēļ 1919. gadā muiža ļoti cietusi, tomēr dažas ēkas saglabājušās. Tostarp arī pašā upes krastā no plienakmeņiem mūrēts apmēram metrus desmit augsts skatu tornis.
Tetele agrāk saukta par Tetelmindi. Tas ir diezgan noslēpumains vietvārds, jo, šo salikteni no vācu valodas iztulkojot, iznāk, ka tur kaut kur vajadzētu būt Teteles upes ietekai Lielupē. Piemēram, Kaucminde atrodas pie Kauces ietekas. Taču Teteles upes, šķiet, nav. Turpat netālu stiepjas daži grāvji un spoguļojas skaisti veco māla karjeru dīķi, ap kuriem zeme jau labu laiku esot izpirkta. Tomēr par iespējamo Teteles upi Emburgā ir pierakstīta kāda leģenda. Proti, pa ceļu uz Jelgavu braucis mācītājs Kunrāds (varbūt tautā mīlētais Vilhelms Morics Konrādijs, kas no 1850. līdz 1902. gadam kalpoja Svētās Annas baznīcas draudzē un dzimis netālajā Salgalē?). Pēkšņi viņš pie Tetelmindes tilta dzirdējis, ka bērns kliedz. Mācītājs licis kučierim apstāties, izkāpis, šo vietu nokristījis un devis bērnam vārdu. Tad kliegšana beigusies. Par spokošanos šajā apvidū minēts arī citu veco tetelnieku stāstos. Un var jau būt, ka kāds grāvis ir bijusī Teteles upīte, pār kuru vedis Tetelmindes tilts. Netālu no šīs vietas posmā starp Garozu un Ozolniekiem tā ir izbagarēta un iztaisnota līdz nepazīšanai – kā grāvis.
Troņmantnieks vai lielkņazs?
Bet kā ir ar medību skatu torni? Teteles pamatskolas direktors Antons Želna stāsta, ka nu jau pensionētā vēstures skolotāja Malda Kaķe braukusi uz muzejiem un arhīviem, tomēr ziņas ir diezgan pretrunīgas. Pēc vienas versijas, ko skolotāja aprakstījusi 1992. gadā izdotajā jubilejas bukletā “Teteles skolai 160”, šo torni muižas īpašnieks barons fon Bērs 1840. gadā uzcēlis par godu Krievijas troņmantniekam vēlākajam caram Aleksandram III, kas vairākas reizes ieradies pie Bēra uz medībām. Tornī tad viesiem uzvilkts karogs.
Pēc citas versijas, izcilais barona Bēra viesis tomēr bijusi cita persona – lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs. Par to stāstīts literatūrzinātnieka Gunta Pakalna sastādītajā grāmatā “Ansis Lerhis – Puškaitis atmiņās un stāstos”. Lūk, fragments no šā izcilajam folkloristam un rakstniekam veltītā darba: “Pie gadījuma Lerhis – Puškaitis mīlēja pajokot, nebīdamies pat nepatikšanu. Tā 1886. gadā Džūkstē bijis daudz ko runāt, ka Lerhis – Puškaitis bijis vienu stundu par Kurzemes “muižnieku”. Lielkņazs Vladimirs apmeklēja Jelgavu, un muižnieki Tetelmindē, Lielupes malā, uzcēla paviljonu viņa sagaidīšanai. Dalību svētkos pēc stingra priekšraksta ņēma visi Dobeles un Bauskas pagastu vecākie un daudz ļaužu. Ierodas arī Lerhis – Puškaitis un grib apskatīt muižu un paviljonu, bet tur nelaiž klāt, pieeja tik muižniekiem. Tad nu Lerhis – Puškaitis saka: “Esmu tāds pat muižnieks kā viņi.” Tā kā viņam laimīgi mugurā ir brūtgāna svārki un viņš ar savu šmaugo augumu ļoti cēls izskatās, tad sargi, kad tiem žēlīgi pamāj ar roku, to visur laiž klāt. Tikai vēlāk, kad Lerhis – Puškaitis sarunājies ar pagastvecākiem, visi redzējuši, ka muižnieku starpā bijis viens “pakaļtaisīts”.”
Nav nekāda dokumentāla pamata apšaubīt vai pat noliegt arī vairāk nekā simts gadu veco mutvārdu vēstures liecību. Tornis gan tur nosaukts par paviljonu. Jāpiebilst, ka diez cik augsta šī būve nav, un nebūtu brīnums, ja kāds notikumu pārstāstītājs to nodēvētu citādi.
Cik saskaitīji Jāņu ugunskuru?
To, ka tornis kalpojis arī apkārtnes novērošanai vai, pareizāk sakot, apjūsmošanai, protams, noliegt nevar. Acu skats brīvi slīd kilometriem tālu. Var redzēt Vecsvirlaukas un Jaunsvirlaukas mežus, agrāko ķieģeļu cepļu vietas un Lielupes plūdumu no Pūčīšu salas līdz Sesavas ietekai. Skolas direktors Antons Želna teic, ka pavasaros vareni izskatās pali – upe pārplūst kā ezers.
Ieraudzīt no turienes meža zvērus neliekas reāli. Droši vien jau tie muižnieki varēja būt arī vienkārši ainavu baudītāji estēti. Starp citu, Lielupes panorāmu dažus kilometrus augstāk kā ļoti baudāmu vērtējis arī Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Viņš saviem Aučiem kopā ar arhitektu Robertu Legzdiņu radīja pat mazliet augstāku skatu torni. No turienes Līgo vakaros ar lielu prieku skaitīti Jāņu ugunskuri.
Vispirms piezvani uz skolu
Par Teteles torni raksta, ka tas atgādina mākslīgas pilsdrupas. Tādas Latvijā ir vairākās vietās – tajā skaitā Lielupes labajā krastā dažus kilometrus zem Bauskas. Acīmredzot arī šādā visai savādā veidā vācu muižnieki 19. gadsimtā centās stiprināt savu garu zemē, kurā viņi 13. gadsimtā nelūgti ienāca ar mūra pilīm.
Mūsdienās tornis ir sakopts. Par to rūpējas Teteles pamatskola. Tur tiek vesti skolas, pagasta un pat rajona mēroga viesi. Viņus laipni aicina uz šajā vietā varenaugsto Lielupes krastu, un tiek piedāvāts arī uzkāpt tornī. Jaunieši un bērni augšā cienā ar saldumiem. Ja viesi ir pieaugušie, tornī tiek servēts īpašs galdiņš – uz tā novietots baltais degvīns, sālīts speķis ar sīpoliem. Tāda bija krievu muižnieku uzkoda. Degvīns, protams, tiek lietots ļoti mēreni (šādās reizēs viena persona iztukšo ne vairāk kā 25 – 30 gramus). Lai iespējami labāk justos muižkunga dūšā, jaunais ģeogrāfijas, bioloģijas un ķīmijas skolotājs Andris Ekmanis pārģērbjoties par Tetelmindes muižas vīru. Katru tornī kāpēju viņš īpaši sveicina un arī pacienā.
Iepriekš pieteiktu viesu brauc arvien vairāk. Tiem, kas ieradušies vēlākā stundā bez pieteikšanās, torņa vecās durvis gan ir ciet. Tādā skaistā vietā nevar ļaut uzvesties, kā katram ienāk prātā. Jāpiebilst, ka tuvējie Jāņi Tetelmindes muižā ir aizrunāti. Zem torņa Lielupes krastā līgošot mūsējie un vācu jaunieši.
Ko redzējuši miljoni
Starp citu, tornis ir filmēts un rādīts arī Krievijas televīzijā. “Tā kā esam divplūsmu skola, kurā mācās gan krievu, gan latviešu bērni, pagājušā gada rudenī pie mums atbrauca Krievijas televīzijas grupa un veselas četras stundas centās sameklēt kontrastus, kaut kādas nejēdzības attiecībās starp krievu un latviešu bērniem. Žurnālisti domājuši, ka, piemēram, stundu starpbrīdī latvieši staigā pa vienu koridora pusi, krievi – pa otru. Taču sižeta veidotājiem nācās vilties. Tad viņiem piedāvājām paviesoties mūsu tornī. Tur ar prieku tika nofilmēta visa programma,” stāsta Antons Želna.
Tetelmindes tornis, ko televīzijā redzējuši miljoni, lielai daļai mūsu pašu ļaužu vēl joprojām ir nezināms. Bet varbūt tas ir pietiekami interesants objekts, lai tā izcelsmi pilnībā noskaidrotu vēsturnieki. Katrā ziņā tā ir jauka vieta, kur var iegriezties gan skolēni ekskursanti, gan citi, kuriem tīkams Zemgales skaistums.
