“Akvarelis ir ļoti jutīga tehnika. Akvareļa papīrs ir kā dzīvs nervs – klimatisko apstākļu ietekmē tas gan stiepjas, gan saraujas. Var gleznot gan lietū, gan karstā saulē, un katrs no darbiem atšķirsies,” teic māksliniece Laila Balode, kuras darbu izstāde “Dabā” līdz 3. septembrim skatāma Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī.
L.Balode dzimusi filmu mākslinieka Gunāra Baloža un televīzijas režisores Gunas Balodes ģimenē. Viņas vecmāmiņa Austra Strazdiņa-Miļeviča (precējusies ar baletdejotāju Boļeslavu Miļeviču) bija viena no pirmajām Latvijas balerīnām, kuras dienasgrāmatas pirms četriem gadiem iznākušas grāmatā “Mirklim dzimuši putni”. 1977. gadā L.Balode beigusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu Rīgā, 1984. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, mācoties pie Gunāra Kroļļa, un 2003. gadā ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslā.
Kā stāsta māksliniece, akvareļa tehnikai pievērsusies divu iemeslu dēļ. Daļēji tas notika lielas nelaimes rezultātā, kad pirms gadiem 30 nodegusi darbnīca kopā ar visu grafikas aprīkojumu. Otrs – jau studiju gados akvareļglezniecībā ieinteresēja mākslas zinātnieks akvarelists Romis Bēms, kurš arī pavēris ceļu uz lielajām izstādēm izstāžu zālē “Latvija”, vēlāk – arī uz izstādēm ārzemēs. L.Balode glezno arī ar eļļas krāsām, taču ar grafiku vairs nenodarbojas. Glezniecībā viņai svarīgi nemitīgi meklēt jaunus paņēmienus un būt attīstībā.
Autorei tuva ir daba, jo tās košā realitāte pārspēj pat cilvēka sapņus. Gleznojot ar akvareli, māksliniecei ir svarīgi sajust sev apkārt dzīvu, šalkojošu un mainīgu dabu, lai savos darbos parādītu tās noskaņas, kas tobrīd valdījušas – gaismu rotaļas, vēju, smaržas, svaigumu un kustību. Tāpēc visi darbi ir pakārtoti iespaidiem, kas gūti, stāvot smiltīs pie upes, atrodoties mežā pie kokiem vai pļavā pie ziediem. “Man patīk būt pa īstam dabā iekšā. Dažreiz, sevišķi plenēros, pat noeju vairākus kilometrus, lai uzgleznotu kādu objektu,” atklāj māksliniece. Viņa teju visus darbus radījusi zem klajas debess, Rīgas darbnīcā tiek strādāts maz. Pamatā darbi top vasarā, ziemā L.Balodes laiku aizņem pedagoģija – darbs ar bērniem.
“Mēs ar brāli (komponists un skaņu režisors Andris Balodis – red.) esam laimīgi bērni saviem vecākiem, jo mums Amatas novadā ir lauku mājas – Sīļu dzirnavas. Gar mājām tek Amata, apkārt ir daba, un tā mums dod iedvesmu strādāt,” tā L.Balode. Viņai arī patīk palaikam paceļot, lai redzētu citādu dabu. Sevišķi saista ziemeļvalstis – Norvēģija, Zviedrija.
Kopš 1982. gada māksliniece ir sarīkojusi 25 personālizstādes un piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Šī ir viņas pirmā izstāde Jelgavā, tajā skatāma arī glezna “Vižņi”, kas pērn bija nominēta Jāzepa Pīgožņa balvai. Viņas gleznas ir apskatāmas privātkolekcijās vairāk nekā desmit valstīs. Kopš 1986. gada L.Balode aktīvi darbojas Mākslinieku savienībā.
