Ģeoloģe un gleznotājs aptuveni desmit gadu nebija pirkuši veikalā maizi. Pietika sērkociņiem, sālim, miltiem.
Ģeoloģe un gleznotājs aptuveni desmit gadu nebija pirkuši veikalā maizi. Pietika sērkociņiem, sālim, miltiem. Tagad, kopš Raimonds Līcītis mākslas pasaulē kļuvis mazliet zināms, situācija ir mainījusies – kā saka Ināra Reine, diplomēta ģeoloģe ar kādreizēju praksi Kamčatkā zelta meklēšanas operācijās, viņi aiz pārticības aptrakuši un sākuši dažreiz pat desas ēst. Stāsts tā arī turpināsies – mazliet no mākslas, mazliet no sadzīves “kāpostiem”.
Vilces pagastā dzīvo Ināra Reine un Raimonds Līcītis. Ciemā saka – noslēgti, savdabīgi cilvēki. Vilcē no astoņdesmito gadu sākuma. Aprīlī Raimondam bija pirmā darbu personālizstāde Valmierā, galerijā “Laipa”. Pats atklāšanā nav piedalījies: “Neesmu pirmizrāžu publika.” Izstādes nosaukums “Torsionu lauki” aicina domāt par misticismu.
Mākslinieks to skaidro kā iespēju veidoties, rasties. Arī viņa bildes top līdzīgi. Tāda kā pāreja. “Nekā vēl nav, bet kaut kas būs. Torsionu laukos nav laika, bet ir kādas informācijas plūsmas. Tur viss notiek vienlaicīgi. Man ļoti palīdzēja Andra Buiķa grāmata “Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam?”. Ja nemeklē būtisko, tad pasaule var šķist mazliet muļķīga. Bet bezjēdzīgums varētu attiekties tikai uz to, kā cilvēki vada savu dzīvi, par bezjēdzīgām var saukt arī politiskās iekārtas, bet to noteikti nevar teikt par pasaules iekārtojumu. Man ļoti tuvs ir Veidenbaums. Faktiski viņš nenomira par agru. Viņam vairāk nebija ko teikt. Veidenbauma dzejā ir viss – izmisums, mīlestība, naids, redzīgums, izpratne. Apdziedāts dabas skaistums un politikas bezjēdzīgums. Viņš pateica un aizgāja. Citi to visu var attīstīt tālāk.
Sievietes uz tuneļkūku kastēm
Ieejot mājā, visur – pie sienām, uz grīdas, uz soliem – var redzēt bildes. Pārsteidzošākās, netradicionālākās var sastapt pie virtuves sienas – uz tuneļkūku kastēm gleznotus aktus. Oriģināli. Galerija “Kaste” esot ieinteresējusies par “tuneļkūkām”. Kas iznāks, rādīs laiks, Raimonds neceļ gaisa pilis. Viņš mūs sagaida basām kājām. Tā neesot sezonas atklāšana. Apavus arī ziemā lietojot reti – kad jāizbrauc ārpus mājas.
Mēs sēžamies pie saimnieka pašdarināta galda lielajā virtuvē, kur savu vietu ieņem arī maizes krāsns, balta un majestātiska. Maizi šajās mājās cep Ināra, taču to dara mazajā krāsniņā, jo lielajai ir citi “apgriezieni”, tur būtu jācep lielāki apjomi. Tā vairāk kalpo par estētisko elementu.
Maizes cepšana šajās mājās sākusies, kad naudas nav bijis nemaz. Bija lopu milti, ūdens, sāls un sakņaugi. Sākumā cepiens nav padevies. Kad miltus ļoti vajadzējis taupīt, tad piedevās liktas cukurbietes, lopu bietes, burkāni. Nu Inārai netrūkst dīvainu maizes recepšu – ar kartupeļu, ar cūku pupu piedevu. “Tagad man intuīcija priekšā pasaka. Jāzina tikai proporcijas, tad garšo lieliski un var arī kārtīgu šķēli nogriezt. Sākumā iznāca “pļeckas”. Cep, cep – bieza, cieta,” atceras Ināra, kas piedalījusies arī “Praktiskā Latvieša” rīkotajā maizes cepēju konkursā un ieguvusi atzinību par radošo pieeju maizes cepšanai.
“Tad es saku – pērc! Nopērk arī”
Vairāk nekā 10 gadu dzīvots īpatni, bet viņi teic – tolaik, kad tā bija jādzīvo, tas nemaz nav šķitis grūti. Cits jautājums – vai viņi vēlētos atgriezties vēlreiz šajā situācijā, kad ar cukuru, eļļu, sāli un sērkociņiem apgādājusi Ināras māsa, bet malkas sagāde ar cirvīti pār plecu bija Ināras sadzīves sports. Raimonds gatavojis dažādas “sakņaugu kombinācijas”. Maizes cepšana bijusi sievas ziņā.
“Atceroties to laiku, jāteic, ka nebija ne mazākās nojausmas par pesimismu. Kaut kas, ko ēst, vienmēr bija, saule lēca, mēness lēca, vējš pūta, par elektrību vienmēr bija nomaksāts. Tad bija labi. Bet atgriezties negribas. Tas ir izbaudīts, bet labāk, ja var dzīvot citādi,” atzīstas Raimonds.
Visu šo laiku gleznots. Kad nav bijis naudas krāsu iegādei, Raimonds tās gatavojis pats. “Man Maskavā studiju laika draugi. Tie par bildēm sajūsmā. Viņi sapirkās bildes, mēs – krāsas,” stāsta Ināra. Viņa ir īsta “mārketinga speciāliste”. “Man ir daudz paziņu, kam naudas pietiek. Kad mums ir pilnīga bezizeja, ielieku kādu bildi tašiņā un dodos ķert savu “upuri”. Tad es saku – pērc! Vajag vai nevajag – tā nav mana darīšana. Slikta tā nav. Pērc par 25 latiem, mums vajag naudu izdzīvošanai. Un nopērk arī.”
300 latu un kaza – ālava
Saimnieciskā dzīve šajā sētā rit spraigi tādā nozīmē, ka lopu tur neviens negrib izmantot. Kūtiņā ir viena kaza – ālava. “Pienu nedod, un labi vien ir – kā tu slauksi savu draugu,” saka Raimonds. Bijušas vistas, bet tās ātri savairojas un nav kur likt. Laiku pa laikam bijusi arī iespēja pieskatīt kādu kaimiņiem piederošu govslopu. “Kaimiņš vecs, nebija vairs pašam spēka, atveda govi pie mums. Vienu laiku kopām un pat pienu nodevām,” atceras Ināra.
Raimondu Līcīti atklāja Georgs Svikulis. 1996. gadā kultūras namā “Rota” Jelgavas Latviešu biedrība rīkoja izstādi. Tur bija arī Raimonda darbi. “Svikulis klīda gar manām bildēm, pienāca klāt, deva roku, teikdams: “Sveiks, meistar!”, un tā pamazām ar viņa starpniecību pa kādai bildei varēju izstādīt. 2003. gadā mākslas zinātniece Ieva Kalniņa meklēja nezināmus māksliniekus dziļos laukos, atkal Svikulis pieteica mani. Un tā tajā gadā piedalījos rudens izstādē Rīgā.” Tur Raimonds plūca laurus, viņu ievēroja, un kuratores lomu uzņēmās galerijas “Laipa” īpašniece Guna Kalnača. Par viņu kā aizbilstamo ieinteresējusies arī Zaiga Putrāne. “Mazliet patīkami jau tas ir,” atzīstas Līcītis, “citādi nevaru saprast – tā kā ir, tā kā nav. Varbūt tiešām jāiet par traktoristu, un viss.”
Bilžu skaitu Raimonds nevar pateikt – visi bēniņi pilni, bildes čupā. Varētu uztaisīt bēniņos pastāvīgu ekspozīciju, bet tam vajadzīgi līdzekļi. Pēc personālizstādes galerijā “Laipa” saņēmis 300 latu no Kultūrkapitāla fonda. Par šo naudu nopirkts radio un videomagnetofons. “Man gribas dzirdēt pašam savas intervijas, paskatīties video,” atzīstas Raimonds.
