Atskatoties ne tik senā pagātnē, atceramies vai arī uzzinām, ka 1940. gada 17. jūnijā līdz ar sarkanarmijas forsētu ienākšanu visā Latvijas teritorijā sākās mūsu valsts okupācija.
Atskatoties ne tik senā pagātnē, atceramies vai arī uzzinām, ka 1940. gada 17. jūnijā līdz ar sarkanarmijas forsētu ienākšanu visā Latvijas teritorijā sākās mūsu valsts okupācija. Tas bija sākums 50 gadiem, kuros valdīja divu totalitāru varu okupanti.
Latvijas 7. Saeima šo traģisko datumu pasludinājusi par Okupācijas dienu. Rīgas Dome akceptējusi skaudro atmiņu gājienu pie Brīvības pieminekļa. Šajās dienās Viļņā darbu sācis Pirmais sabiedriskais tribunāls komunistisko noziegumu novērtēšanai.
Bet jelgavniekiem tiek piedāvāts dzīvot kā mankurtiem – sekot dažu politiķu ieteikumiem un aizmirst pagātni, laisties vienos priekos. Un sākt šo «aizmiršanas ieaudzināšanu» jau ar bērniem. Otrdienas, 13. jūnija, «Zemgales Ziņās» lasāma reklāma par Bērnu svētkiem 17. jūnijā atpūtas centrā «Brīze» Atmodas ielā. Un cik zīmīgi – bērnus šajā traģiskajā dienā tieši Atmodas ielā priecēs desiņu cepšana, šūpošanās, poniji un… gaiļu cīņas! Var jau cerēt, ka kluba «Pīlādzītis» atpūtas sarīkojumā tā ilggadējie dalībnieki ar kādu vārdu paudīs savu attieksmi pret okupācijas sākumu, taču diezin vai šāds sarīkojums būtu tieši tajā dienā pats piemērotākais.
Tāpat nav ko cerēt, ka vēsturiskas noskaņas valdīs tā saucamajā brīvdabas estrādē, kur sarīkots festivāls grupām «Pērkons», «Citruss», «Jauns mēness» un «Linga». Roka ritmi tajā naktī dārdēs pāri visai Jelgavai, un nezin vai kādam ienāks prātā šos muzikālos trokšņus saistīt ar tanku kāpurķēžu žvadzoņu 1940. gada 17. jūnijā.
Tā vien šķiet, ka kultūras pasākumu plānošanā mūsu pilsētā iestājusies anarhija.
