Kaut kā pēkšņi atskārtu, ka Latvijā nav vienotu noteikumu skolēniem.
Kaut kā pēkšņi atskārtu, ka Latvijā nav vienotu noteikumu skolēniem. Katrā mācību iestādē gan darbojas savi iekšējās kārtības noteikumi, skolēnu uzvedību ārpus mājām un ģimenes reglamentē dažādi citi normatīvie akti (piemēram, Alkohola aprites likums, Bērnu tiesību aizsardzības likums, pašvaldību apstiprināti sabiedriskās kārtības noteikumi u.c.). Tomēr kopējā aina atgādina no dažādu likumu driskām (pantiem un to apakšpunktiem) baltiem diegiem sadrākelētu seģeni.
Jelgavas Izglītības pārvaldes darbinieces nevarēja «Ziņām» darīt zināmus saistošos «Jelgavas pilsētas sabiedriskās kārtības noteikumus», kas reglamentē arī skolēnu uzvedību. «Īstie dokumenti» esot atrodami vienīgi pilsētas Domē. Par vienotiem noteikumiem visiem Latvijas skolēniem šīs pārvaldes darbinieces atteic, ka esot jau gana ar to, ka tādi ir izstrādāti katrā skolā. Jautāju, kā ir, piemēram, attiecībā uz alu: vai to lietot skolēnam atļauts vai aizliegts? Atbilde bija zālamaniska: «Bet kā tad ir, vai alus ir alkoholisks dzēriens?»
Ja izglītības darbinieki nezina, atgādināšu, ka Alkohola aprites likuma 1. pantā teikts: «alkoholiskie dzērieni – visi no pārtikas izejvielām izgatavotie spirtu saturošie produkti ar absolūtā spirta daudzumu virs 1,2 tilpumprocentiem; alus – raudzēts alkoholisks dzēriens ar absolūtā spirta daudzumu virs 0,5 tilpumprocentiem (..)». Tātad uz šā fona var iedarbināt saistošos sabiedriskās kārtības noteikumus, kurus katra pašvaldība ir tiesīga izstrādāt atbilstoši savai izpratnei un prasībām. Jelgavas pilsētā tie ir gana plaši, tomēr nav universāli. Piemēram, uz skolēniem attiecas saistošo noteikumu 1.15. punkts, kas paredz naudas sodu līdz 10 latiem par alkoholisko dzērienu un alus lietošanu dzīvojamo ēku bēniņos, pagrabos un kāpņu telpās. Vai visur citur alu drīkstētu pļumpēt? Municipālās policijas bērnu un jaunatnes nodaļas darbiniecēm nav striktas skaidrības, vai, «bruņoti» ar šādiem noteikumiem, policisti drīkst aizrādīt, piemēram, Raiņa parkā nīkstošajiem alusmīļiem.
Policijas darbinieki ir satraukti par to, ka pat 12 līdz 13 gadu veci bērni dzer alu un stipros alus surogātus divlitrīgajās pudelēs (īpaši šķirnes «Trakais āzis» un «Vanaga alus»).
Vēl mazāk skaidrības ir par to, vai drīkst bērnus un pusaudžus sodīt par smēķēšanu. Stāv desmitgadīgs puika un policista klātbūtnē demonstratīvi pīpē. Ko tādam padarīt, ja nav neviena juridiska dokumenta, kas to aizliegtu? Ja arī atsevišķu skolu iekšējās kārtības noteikumi smēķešanu aizliedz, tas attiecas vienīgi uz šo skolu teritoriju. Aizejot viņpus sētas, var kūpināt uz nebēdu: tur skolas likumi vairs nedarbojas, valsts likumi tiktāl nesniedzas vai to nav vispār, bet pašvaldības, līdzīgi skolām, rīkojas kā kura. Piemēram, Rīgā pašlaik tiek izstrādāti noteikumi, kas skolēniem aizliegtu smēķēšanu sabiedriskās vietās. Varbūt arī Jelgavas Domei par to jāpadomā un jārīkojas? Municipālās policijas darbinieki zina teikt, ka pašreizējie saistošie Jelgavas pilsētas sabiedriskās kārtības noteikumi būtu pamatīgi revidējami un papildināmi. Kaut vai attiecībā uz klaiņošanu vakaros: optimāli būtu atļaujams skolēniem atrasties uz ielas līdz desmitiem vakarā, nevis, kā tagad vasarā, līdz plkst.24.
Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nostāja ir smagnēji nekonkrēta un oficiozi snobiska. Par skolēnu uzvedības normām tā skaidro:
«IZM ir izstrādājusi izglītības iestāžu paraugnolikumu, kurā ietvertas vispārējas normas, tai skaitā arī jautājumi, kas attiecas uz skolēnu uzvedību. Katra izglītības iestāde šīs normas papildina, ņemot vērā savas intereses un kopējo situāciju. Šo izglītības iestādes nolikumu apstiprina dibinātājs. Tādējādi skolu nolikumi visur Latvijā tiek veidoti, balstoties uz vienotu pamatu, tomēr tiek papildināti saskaņā ar skolas un pašvaldības interesēm. Protams, skolas nolikums nevar būt pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem, piemēram, pašvaldību noteikumiem par kārtības ievērošanu publiskās vietās, kā arī citiem. Pašvaldībai, apstiprinot skolas nolikumu, ir laba iespēja nodrošināt to, lai būtu ievēroti minētie normatīvie akti un lai pašvaldības teritorijā esošās skolas balstītos uz vienotiem principiem.
Svarīgi atcerēties, ka īpaši bērnu jautājumus regulē Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas paredz ne tikai bērnu tiesības, bet arī viņu pienākumus pret ģimeni, sabiedrību un mācību darbu.
Par to, kas ar bērnu notiek ārpus skolas, atbild ģimene. Ģimene nodrošina, lai bērns dzīvotu saskaņā ar pašvaldību un valsts noteiktajām uzvedības normām. Ģimenēm, kur šī audzināšana klibo, palīgā nāk vietējā pašvaldība un skola. Tādējādi tas, cik labi vai slikti rīkojas jaunieši, ir atkarīgs no pušu sadarbības – ģimenes, pašvaldības un skolas.»
Vēl gribētos piebilst – arī no Latvijas likumdevējiem. Diemžēl viņi uz nenoteiktu laiku iekonservējuši visnotaļ labi iecerētā likumprojekta «Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem» pieņemšanu. Bet šāds likums varētu veidot viengabalaināku «pārsegu», kas aizsargātu gan pašus bērnus, gan sabiedrību kopumā.
