Visā Latvijā lauksaimnieku karstākā problēma ir graudu realizācija. Zemnieki ir nemierā ar pārstrādātāju noteikto iepirkšanas un samaksas kārtību.
Visā Latvijā lauksaimnieku karstākā problēma ir graudu realizācija. Zemnieki ir nemierā ar pārstrādātāju noteikto iepirkšanas un samaksas kārtību. Ar uzņēmuma «Dobeles dzirnavnieks» darbu nav apmierināti arī rajona padomes deputāti. Kārļa Vilsona aicināti, viņi savas domas izteica 15. augusta sēdē.
««Dzirnavnieks» vienpusēji lauž iepriekš noslēgtos līgumus ar zemniekiem, apmaksas noteikumi – tikai 30 procentus atdot zemniekiem uzreiz- ir slikti, bet cena – 70 latu par tonnu, kas ir par 20 – 30 procentiem mazāk nekā pērn, ir vienkārši paverdzinoša,» tā situāciju raksturoja rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Vilis Šķērsts. «Vai patiešām vēl maijā «Dobeles dzirnavniekam» bija nepieciešams iepirkt 2200 tonnu graudu no Lietuvas? Neviens tā arī nav paskaidrojis, kāpēc tas darīts. Vai Labības birojs patiešām rīkojas valsts interesēs, iepirkdams graudus valsts rezervei par 3000000 latu no ārzemēm? Šī summa gan lieti būtu noderējusi mūsu zemniekiem – graudu audzētājiem. Tagad to tērē ārzemju tirgotāji. Bet astoņi procenti no līguma kopējās summas pienākas tam, kurš līgumu ar ārzemniekiem ir noslēdzis. Lūk, jums atbilde uz mūžīgo jautājumu: «Kam tas viss ir izdevīgi?»»
Rajona padomes priekšsēdētājs Agris Krūmiņš savukārt informēja par graudu cenām un izveidoto «caurumu» tirgū. «Lietuvā par graudu tonnu zemniekiem maksājot 100 dolārus,» sacīja priekšsēdētājs. «Kāpēc gan viņiem necensties tos ievest Latvijā?»
«Graudi un cukurbietes ir vienīgās kultūras, kas zemniekam Latvijā ienes kaut nelielu naudiņu,» sacīja rajona padomes deputāts Kārlis Vilsons. «Zemi pārdod austriešiem un kanādiešiem, ārzemnieku rokās ir bijusī Dobeles SCO, «Agroķīmija»… Latvijas un Kanādas kopuzņēmums «Canadian Agra» šogad noslēdzis līgumu ar «Dobeles dzirnavnieku» par 11000 tonnu graudu piegādi, nākamgad viņi paredzējuši šai akciju sabiedrībai pārdot jau 14000 tonnu, taču pārstrādes uzņēmuma jauda paliek nemainīga – 50000 tonnu gadā.»
«Turklāt ar «Canadian Agra» «Dobeles dzirnavnieks» ir noslēdzis līgumu par speciālu apmaksu par piegādātām 6000 tonnām,» sacīja Vilis Šķērsts. «Zemnieki par tādu līgumu var tikai sapņot. Un kas var pateikt, cik jāmaksā dzirnavniekam par graudu glabāšanu?»
«Divi lati par tonnu,» sarunā iesaistījās deputāts Andris Ameriks, «Dobeles dzirnavnieka» valdes loceklis. «Tas ir tad, ja vēlāk zemnieks savus graudus paņem atpakaļ. Ja graudi paliek pārstrādātājam, tad norēķinās līgumā noteiktā kārtībā. Akciju sabiedrības vidējais mēneša apgrozījums ir 70000 latu, tātad, paši redzat, nav liels. Pagājušajā gadā mēs zemniekam par tonnu graudu maksājām 106 latus, bet lai to varētu izdarīt, aizņēmāmies bankā 600000 latu. Diemžēl to vēl neesam spējuši atmaksāt. Šobrīd no kredīta procentiem vien parāds palielinājies par 30000 latu. Skaidrs, ka pagājušajā gadā, pieņemdami arī sliktākas kvalitātes graudus, esam kļūdījušies. To atzina arī akciju sabiedrības valde. Un šogad varam atļauties maksāt tikai 70 – 90 latu par tonnu atkarībā no lipekļa satura. Diemžēl akcionāri patlaban ir sadalījušies divās naidīgās nometnēs – graudu audzētājos un graudu neaudzētājos. Manuprāt, ir vajadzīgs izskaidrošanas darbs, zemnieki jāinformē par situāciju pasaules graudu tirgū un akciju sabiedrības finansu lietām.»
Tādas bija deputātu sarunas. Sēdes beigās visi nolēma, ka vajadzīga padomes ārkārtas sēde, kurā jāaicina piedalīties «Dobeles dzirnavnieka» vadītāji, lai viņi deputātiem un žurnālistiem beidzot paskaidro notiekošo. Bet «Dzirnavnieks» ir privāts uzņēmums, tas pieder akcionāriem. Vai tā vadītāji paklausīs deputātus? Un ja arī – kas no tā mainīsies zemniekam? Ziemāju sēja drīz klāt. Diemžēl traktora bākā graudus degvielas vietā nevar sabērt…
