Viens no sabiedrības dzinējspēkiem allaž bijusi attīstība un pārmaiņas, jo problēmas, kuras esam radījuši pašreizējā domāšanas līmenī, noteikti nevarēsim atrisināt, nemainot attieksmi un domāšanas veidu.
Viens no sabiedrības dzinējspēkiem allaž bijusi attīstība un pārmaiņas, jo problēmas, kuras esam radījuši pašreizējā domāšanas līmenī, noteikti nevarēsim atrisināt, nemainot attieksmi un domāšanas veidu. Pie līdzīgiem secinājumiem pēc 8. Saeimas vēlēšanām jaunās valdības apstiprināšanas un nu jau arī gadumijas nonākusi daža laba politiskā partija, kuras politiskie reitingi, sponsoru spiediens un galu galā arī veselais saprāts ir spiedis pārskatīt savu nostāju pret jautājumiem, kas vēl pavisam nesen tika ierindoti «tabu» kategorijā.
Apsveicama ir Jāņa Jurkāna vadītās Tautas saskaņas partijas (TSP) iniciatīva jau tuvākā pusgada laikā atšķelties no pārējām «PCTVL» bloka partijām: Ždanokas stūrētās «Līdztiesības» un Rubika Sociālistiskās partijas, lai veidotu sociāldemokrātiski orientētu politisku veidojumu. Šāds lēmums tiek pamatots ar nespēju pildīt vēlētājiem dotos solījumus, esot vienotā blokā ar «PCTVL», kur nemitīgi jāvienojas par dažādiem kompromisiem ar saviem partneriem. Jādomā, ka tieši šo kompromisu dēļ «PCTVL» politika līdz šim veidota tik radikāli kreisa. Nav gan skaidrības, vai TSP arī turpmāk orientēsies uz krievvalodīgajiem vēlētājiem un turpinās malt «vecās nepa tiesības» par nepilsoņu tiesību ierobežošanu, divvalodību un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem. Pēc loģikas Jurkānam un viņa domubiedriem, ja viņi nopietni vēlas pretendēt uz jaunu politisko nišu, vajadzētu atteikties no Maskavas diktētajiem lozungiem un piedāvāt konstruktīvu politisko programmu, neņemot vērā potenciālo vēlētāju nacionālo piederību. Zināmā mērā TSP orientācijas maiņa gan izriet arī no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) vēlmes pārskatīt valdošās koalīcijas sadarbību Rīgas Domē, kur jau tuvākajā laikā sagaidāmas izmaiņas, jo LSDSP, pēc partijas vadītāja Daiņa Īvāna domām, vairs neredz pat saimnieciskas sadarbības iespējas ar «rubikiešiem» un Ždanokas «Līdztiesības» pārstāvjiem. Provizoriskais Rīgas Domes koalīcijas sadarbības modelis turpmāk varētu tikt veidots, pieaicinot «Latvijas ceļa» pārstāvjus, kas izteikuši iespēju sadarboties ar LSDSP, TSP un apvienību «Centrs». Visai negatīvi gan par šādu sadarbības modeli ir izteicies «PCTVL» frakcijas vadītājs Rīgas Domē Sergejs Dolgopolovs. Taču diezin vai Dolgopolovs būs tas, kurš šajā gadījumā varētu pieņemt kādus lēmumus, jo Jurkāna TSP nav ieinteresēta zaudēt ietekmi Rīgas Domē, kur tai visdrīzāk vajadzēs spēlēt pēc LSDSP piedāvātajiem nosacījumiem. Būtībā «PCTVL» šķelšanās Rīgas Domē varētu izraisīt arī Saeimas frakcijas šķelšanos, kurā gandrīz puse deputātu pārstāv TSP. Pieņemot, ka TSP patiešām kļūst par eiropeisku sociāldemokrātu partiju, pavisam droši var runāt par nopietnas opozīcijas veidojumu Saeimā, panākot savstarpēju vienošanos starp TP un TSP. Tieši šis veidojums arī varētu būt pamats jaunas valdības veidošanai, ja Repšes valdība neizturēs pašu uzņemto politisko kursu
Neatkarīgi no aktivitātēm Rīgas Domē katrā ziņā jau tuvākajā laikā gaidāmas būtiskas izmaiņas arī citu partiju politiskajās nostādnēs. Lielā mērā to ir ietekmējuši vēlēšanu rezultāti un partiju vadītāju nomaiņa. Piemēram, kaut vai iepriekš nesamierināmo oponentu Andra Šķēles (TP) un Jura Bojāra (LSDSP) partijas pēc to līderu nomaiņas tagad jau ir gatavas apspriest sadarbības iespējas Rīgas Domē, kaut gan vēl pirms 8. Saeimas vēlēšanām kaut kas tāds nebija pat iedomājams. Pamatīgi transformējušās ir arī iepriekšējās valdības «ceļinieki» un «tēvzemieši». Pirmajā gadījumā mēs pavisam noteikti varam runāt par nopietnām izmaiņām un aktīvāko biedru aizplūšanu. Pietiek kaut vai pievērst uzmanību K. Leiškalna un A.Gorbunova attiecībām ar «zaļajiem zemniekiem» un K. Lībanes izteiktajai vēlmei pamest partiju. Savukārt «tēvzemieši» cītīgi turas pie savām izkarotajām pozīcijām valdošajā koalīcijā un piekrīt visam, ko tiem piedāvā. Būtībā šāda «tēvzemiešu» nostāja ir neraksturīga partijai, kura parasti aktīvi iesaistījusies politikas veidošanā un kuras dēļ kritusi jau ne viena vien valdība.
Acīmredzot kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai partijas izvērtētu savu pašreizējo situāciju un atteiktos no ambīcijām un uz personisko nepatiku balstītajiem principiem, kas nekādi nav savienojami ar politikā tik nepieciešamajiem kompromisiem. Noteikti turpmākajās sarunās starp partijām galvenā loma būs tieši pragmatismam, atsakoties no «labējiem» un «kreisējiem» principiem, kas līdz šim ievērojami «veicinājuši» integrācijas procesus valstī. Tādēļ jau tuvākajā laikā varam gaidīt virkni politisku pārsteigumu, no kuriem visdrīzāk nebūs pasargāta arī valdošā koalīcija.
