Ilze Bukša: «Zēni gūst traumas divreiz biežāk nekā meitenes».
Vasara bērniem un jauniešiem ir traumatisks laiks, un šogad traumu ir vairāk nekā pērn, lai gan ir tikai vasaras sākums. Zinot visizplatītākos traumu veidus, var arī koncentrēties uz to, no kā visvairāk būtu jāsargās arī šajā vasarā.
Palielinās zēnu traumatismsNeatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Bukša uzsver, ka, iestājoties siltākam laikam, vecāki tiek aicināti atkal un atkal ar bērniem pārrunāt ar viņu drošību saistītus jautājumus. «Pērn bērnu traumatisms bija samazinājies, bet nu tas atkal ir audzis. Visvairāk traumas gūst bērni tieši vecumā no septiņiem līdz 17 gadiem. Pērn šajā vecuma grupā visa gada garumā bijuši 6225 neatliekamās palīdzības izsaukumi, kuri saistīti tieši ar traumām, bet šogad jau pirmajos piecos mēnešos izsaukumu skaits ir lielāks,» informē I.Bukša. Bērni līdz skolas vecumam traumas gūst gandrīz vienādā mērā – gan zēni, gan meitenes –, bet līdz ar pusaudžu vecuma sasniegšanu būtiski palielinās tieši zēnu traumatisms. «Zēni gūst traumas divreiz biežāk nekā meitenes. Zēni vairāk ir kompānijās, kurās viņi negrib atpalikt. Viņos ir sacensību gars – gribas izdarīt to, ko var izdarīt otrs. Zēni ir arī pārgalvīgāki, tāpēc traumu risks ir lielāks,» stāsta I.Bukša. Vienas no biežāk gūtajām traumām ir saistītas ar velobraukšanu, un to galvenais iemesls ir pārgalvība. «Dažreiz bērni un pusaudži nepārliecinās, vai var šķērsot ielu. Dažreiz māju pagalmos bērni mēdz taisīt trikus ar velosipēdiem. Šogad jau ir bijuši izsaukumi saistībā ar dažādām smagām traumām, piemēram, gadījumi, kad velosipēda stūre ietriecas pusaudža vēderā. Tā var gūt ļoti nopietnas traumas un iekšējo orgānu bojājumus,» akcentē I.Bukša. Nereti bērnu traumas saistītas arī ar ķiveres trūkumu, diemžēl ķiveres lietošana velobraucējiem aizvien nav pietiekami plaši izplatīta. Speciālisti uzskata, ka šo tendenci varētu labot dažāda veida sociālās reklāmas, akcentējot, ka ķivere nevis nav stilīga, bet gan ir veselībai un dzīvībai svarīga. Šāda prakse īpaši izplatīta ārzemēs, kam ir arī acīmredzami pozitīvi rezultāti.
Mēdz peldēties bez pieaugušo uzraudzībasBieži bērni un jaunieši krīt no augstuma – kokiem un ēkām. «Pilsētās bērni un jaunieši mēdz staigāt pa pamestām mājām, kas ir īpaši bīstami. Tāpat pusaudžu traumu iemesli ir kritieni no šūpolēm, jo jaunieši mēdz šūpoties, stāvot kājās, vai arī uzšūpojas ļoti augstu. Nereti viņi arī lec ārā no šūpolēm. Traumas tiek gūtas arī uz batutiem, taču tās nav tik izplatītas,» informē I.Bukša un atgādina, ka ir bīstami uz batuta lēkāt vairākiem cilvēkiem vienlaikus. Mēdz būt gadījumi, kad uz batuta kopā lec divi cilvēki, no kuriem viens ir smagāks, tāpēc atlēcienā no batuta tiek izsviests vieglākais. «Vasarā noteikti nedrīkst aizmirst arī par traumām, kas saistītas ar peldēšanu. Bērni nereti dodas peldēties bez pieaugušo uzraudzības. Viņi mēdz lēkt ūdenī ar galvu pa priekšu, kas var beigties ļoti slikti,» pauž I.Bukša un aicina būt uzmanīgiem ne tikai attiecībā pret savām atvasēm, bet arī pret citiem bērniem, kuri dara ko bīstamu.
Longbordista Gustava Gailīša ieteikumi
«Penny bordi» paši par sevi nav slikti – mazi, ērti, kompakti, piemēroti skolēniem –, taču jāsaprot, ka tas ir vairāk kā aksesuārs, nevis sporta inventārs. Problēma rodas tādēļ, ka ir ļoti daudz dažādu Ķīnas ražojumu, kas savas kvalitātes un drošuma ziņā ir tālu no oriģināla. «Penny» ir austrāliešu firma, kuras ražotie dēļi kļuva tik populāri, ka tos sāka ražot katra Ķīnas rūpnīca, kurai nebija slinkums. Agrāk visus šāda veida dēļus sauca par minidēļiem, bet tautā iedzīvojās vārds «peniji», un nu katru plastmasas štruntu (arī par 7,99 eiro) daudzi kļūdaini sauc par «peniju», lai gan oriģinālie dēļi maksā 20 reižu vairāk. Mazie dēļi nav domāti ātriem nobraucieniem vai trikiem. Jābrauc savu spēju robežās. Jālieto aizsargi un ķivere.
Protams, jābrauc tikai pa gludu asfaltu, jo ikviens mazākais negludums var likt dēlim strauji apstāties, kam var būt sliktas sekas. Ir grūti popularizēt arī ķiveru lietošanu, taču ķiveres un aizsargi jālieto obligāti, sevišķi maziem bērniem, kuriem vecāki, labu gribot, ir nopirkuši jebkāda veida skrituļdēli vai «longbordu». Arī pašas kompānijas savās reklāmās parasti attēlo braucējus bez aizsargiem, un mērķauditorija ņem no tā piemēru un neuzskata aizsarginventāru par stilīgu. Manuprāt, mazāk stilīgi ir vasaru pavadīt traumatoloģijas slimnīcā, ārstējot muļķīgi gūtas traumas. Cilvēki ir jāizglīto par to, cik viegli ir gūt traumas, un tajā pašā laikā, cik viegli ir no tām izvairīties. Vilkt ķiveri ir stilīgi un nepieciešami! Tam būtu jābūt tikpat pašsaprotami kā piesprādzēties, braucot ar auto.
Izplatītākās vasaras traumas
1. Visvairāk vasarā bērni un jaunieši gūst lūzumus pēc kritieniem un citās sadzīves situācijās. Pirmajā vietā pēc biežuma ir arī traumas, kuras gūtas ceļu satiksmes negadījumos. Bērni mēdz savainoties, arī braucot ar velosipēdu.
2. Saindēšanās ar alkoholu vai citām apreibinošām vielām.
3. Dzīvnieku kodumi. Nereti šādi gadījumi notiek, jauniešiem braucot ar velosipēdu, kad tiek piedzīvots, piemēram, suņa uzbrukums.
4. Apdegumi – gan termiski, gan ķīmiski.
Avots: NMPD
Vispārējā drošība
Valsts policijas inspektore Sintija Virse uzsver, ka policija aicina pārrunāt ar bērniem drošības jautājumus vasaras brīvlaikā, atgādinot gan par rīcību, piedaloties ceļu satiksmē, gan esot mājās vai rotaļājoties, gan arī nonākot nelaimē.
– Ja bērns mājās paliek viens, jābūt iespējai sazināties ar vecākiem, kaimiņiem vai kādu citu personu, kurai uzticas gan pats, gan vecāki.
– Nevērt vaļā durvis svešiniekiem.
– Izejot no mājas, vienmēr informēt vecākus, uz kurieni plānots dodies un ar ko kopā tiks pavadīts laiks.
– Bērnam līdz 16 gadu vecumam aizliegts bez vecāku pavadības atrasties publiskās vietās no pulksten 22 līdz 7.
– Nedoties rotaļāties uz jaunceltnēm, pamestām, vecām mājām, pagrabiem vai bēniņiem.
– Lai pasargātu sevi no kabatzagļiem, neturēt vērtīgas lietas viegli pieejamās vietās (piemēram, somas ārējā kabatā).
– Mobilo tālruni nav droši kārt kaklā, kā arī dot to svešiniekam, kas lūdz uzpīkstināt vai piezvanīt.
– Ja tiek izteikti draudi fiziski izrēķināties un atņemt kādu bērnam piederošu lietu, ja iespējams, jāmēģina aizbēgt, piesaistot apkārtējo cilvēku uzmanību; ja tuvumā neviena nav, labāk atdot pieprasīto mantu un uzreiz ziņot policijai, zvanot 112 vai 110.
– Ja kāds svešs pieaudzis cilvēks kaut ko piedāvā (piemēram, aiznest vēstuli, parādīt ceļu), cienā ar saldumiem vai pieskaras, jāsaka «nē», jādodas prom un jāizstāsta par to vecākiem vai citiem pieaugušajiem, kuriem bērns uzticas.
– Jāuzmanās, izvēloties draugus, ar kuriem kopā pavadīt laiku. Ja tie aicina darīt neatļautas lietas, neiesaistīties un informēt par to pieaugušos.
– Jābūt uzmanīgiem, lietojot internetu. Neuzsākt saraksti, komunikāciju ar nepazīstamām personām interneta vidē, pat vienaudžiem, jo nav iespējams pārbaudīt, kāda persona ir izveidojusi profilu sociālajos tīklos. Ja raksta kāds vienaudzis un aicina draudzēties, tikties, par to jāizstāsta vecākiem vai uzticamiem pieaugušajiem.
– Nepazīstamās vietās nedrīkst lēkt uzreiz ūdenī, atrodoties uz peldlīdzekļiem, peldēt tālu no krasta (tie var saplīst vai vējš tos iepūst dziļumā); izbraucot ar laivu, jāuzvelk glābšanas veste.
– Negaisa laikā nedrīkst iet peldēties, ja atrašanās vieta ir klajš lauks, nedrīkst stāvēt zem atsevišķi augošiem kokiem, skriet, ir jāmeklē patvērums zemā vietā (piemēram, ielejā) vai biezoknī ar zemiem kokiem.
– Neizmantot transportlīdzekļu stopēšanu kā pārvietošanās veidu, bet, ja to tomēr dara, tad jāpaziņo vecākiem, ar ko kopā un kādu mašīnu brauc.
– Par situācijām, kurās bērns nejūtas droši, jāizstāsta un jālūdz padoms vecākiem vai citiem pieaugušajiem, kuriem atļauj vecāki vai kuriem viņš uzticas; ja tomēr atgadījusies nelaime, jāzvana uz vienoto ārkārtas palīdzības tālruni 112. Ja ir skaidri zināms, kāda operatīvā dienesta palīdzība nepieciešama, tad policiju var izsaukt, zvanot pa tālruni 110, mediķus – 113, gāzes avārijas dienestu – 114 un ugunsdzēsējus glābējus – 112. Zvanot operatīvajiem dienestiem, jāsniedz šāda informācija: notikuma vietas adrese vai jāapraksta notikuma vieta (aptuvenā atrašanās vieta, apkārtējie objekti); jāizklāsta, kas tieši ir noticis; jāatbild uz dispečera jautājumiem; jānosauc vārds, uzvārds un tālruņa numurs; nedrīkst pārtraukt sarunu pirmais. Ja tas ir iespējams, jābūt sazvanāmam, jo operatīvajiem dienestiem var būt nepieciešamība sazināties.
