Jelgavnieks Kaspars Vilcāns, kurš jau vairākus gadus trenē jaunos basketbolistus Ķīnā, pašlaik, ņemot vērā koronavīrusa straujo izplatību šajā valstī, uzturas Latvijā.
– Izstāsti sīkāk, kā tavus plānus ir ietekmējusi vīrusa epidēmija, par kuru tik daudz šajās dienās runā? – jautāju basketbola speciālistam, kas konsultanta amatā pievienojies LBL2 klubam “Jelgava/LLU”.
25.janvārī man sākās atvaļinājums. Tas ir laiks, kad Ķīnā sāk svinēt Jauno gadu un svinības ilgst aptuveni trīs nedēļas. Par vīrusu es uzzināju tikai nākamajā dienā pēc ielidošanas Latvijā. Šā iemesla pēc tad arī nācies aizkavēties ilgāk, taču esmu par to ļoti priecīgs. Citādi uz mājām gadījies atbraukt tikai reizi gadā un ar trim nedēļām šķiet par maz.
– Vari īsi raksturot savu ikdienas darbu Ķīnā?
Esmu atradis investoru savai idejai un atvēris nelielu basketbola akadēmiju. Strādāju ar bērniem vecumā no sešiem līdz 14 gadiem. Patlaban viņu ir ap 70. Būtībā šo akadēmiju var dēvēt par tādu kā basketbola pulciņu, kas Latvijā būtu interešu izglītība, tikai par maksu. Cītīgi strādājam, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk bērnu un jauniešu.
– Cik viegli vai grūti notiek šis process?
Līdzīgu akadēmiju jeb kompāniju Ķīnā ir ap miljonu. Konkurence liela. Ķīnieši uzskata, ka bērnam ir jāizmēģina viss iespējamais sporta veidu klāsts, kas, manuprāt, šķiet pārmērīgi. Liela daļa apmeklē peldēšanu, kungfu nodarbības, protams, badmintonu un galda tenisu, kas Ķīnā ir ļoti populārs. Tagad strauji sāk attīstīties arī beisbols un amerikāņu futbols. Savukārt runājot par sistēmu kopumā, – bērni nodarbojas ar sportu arī skolās, un katra mācību iestāde ir ieinteresēta ar dažādām aktivitātēm noturēt audzēkņus pie sevis, uzskatot akadēmijas pat par nevēlamiem konkurentiem. Esmu arī trīs mēnešus pastrādājis ar Pekinas U12 zēnu čempionu komandu, kas trenējas pat divreiz dienā.
– Ar kādu mērķi bērni apmeklē tavus treniņus?
Ap 70 procentu no dalībniekiem, kas ir gan zēni, gan meitenes, nāk tikai sava prieka pēc, bet daļa ir arī tādi, kas nāk uzlabot meistarību, piemēram, ja nav iekļuvuši savā skolas komandā.
– Pārslēgsimies uz tavu brīvlaiku – kā nolēmi, ka daļu no tā veltīsi Jelgavas komandai?
Apciemoju sporta skolu un ieminējos, ka varbūt kādam varētu būt noderīgs palīgs. Tajā pašā dienā “Jelgavas/LLU” galvenais treneris Gatis Justovičs piedāvāja iesaistīties komandas treniņu darbā. Jāatzīst, ka esmu noilgojies pēc kārtīga vīru basketbola un labprāt piekritu.
– Kāds ir tavs iespaids par atmosfēru komandā un atziņas?
Saprotu to, ka Gatim neklājas viegli. Šī nav LBL augstākā līmeņa komanda, kur katrā treniņā ir teju pilns apmeklējums. Spēlētājiem ir savas ģimenes, bērni, darbs un mācības. Tajā pašā laikā treneri vienmēr vēlas no basketbolistiem izspiest maksimumu, lai būtu labs rezultāts. Domāju, darbā ar šāda līmeņa komandām vairāk jāpaļaujas uz veiksmi. Arī 21. februāra spēlē, kur jelgavnieki piekāpās “LU/BS Rīga” jaunajiem spēlētājiem, ar lielāku veiksmes devu iznākums varēja būt citāds.
– Vai emocijas pie “Jelgavas/LLU” soliņa un treniņu procesā nerada vēlēšanos atgriezties profesionālā jeb lielajā basketbolā?
Protams, ka šāda vēlēšanās ir visu laiku. Arī paziņas un draugi ir aicinājuši palikt Latvijā. Tomēr konkrētus darba piedāvājumus līdz šim neesmu saņēmis. Patlaban esmu pateicīgs par iespēju strādāt un pelnīt Ķīnā, kur šo piecu gadu laikā līdz ar akadēmijas atvēršanu bijis arī sava veida progress. Oficiālu spēļu maniem audzēkņiem nav, organizējam treniņu vai draudzības mačus. Tagad šeit, Jelgavā, spēles laikā no pozitīvajām emocijām skudriņas skrien pa muguru.
– Varbūt no Latvijas vai citu valstu aģentiem tomēr ir bijusi kaut kāda interese?
Nav. Laikam jau esmu izkritis no pieaugušo basketbola aprites. Arī Ķīnā, lai kļūtu par treneri profesionālā komandā, jābūt slavenam un atpazīstamam. Tur klubiem ir tik daudz naudas, ka var atļauties pašus labākos. Taču pozitīvs fakts ir tas, ka Kristapa Porziņģa un Dāvja Bertāna parādīšanās basketbola Mekā NBA ir devusi papildu atpazīstamību arī man. Redzot, ka no mazās Latvijas NBA spēlē tik talantīgi basketbolisti, arī uz mani sāka raudzīties citādāk.
– Ko vēl interesantu vari pastāstīt par ķīniešiem?
Viņi ļoti ātri mācās. To atklāju jau pašā sākumā, strādājot lielā kompānijā, kur treniņus filmēja, tika veikti pieraksti, un man šķiet, ka pēc dažiem gadiem ārzemju treneriem klāsies vēl grūtāk, jo vietējie ļoti uzsūc visu vērtīgo informāciju no iebraucējiem un turpmāk praksē varēs izmantot paši.
Kaspars Vilcāns
■ 2006.–2007. gadā galvenais treneris LBL Amatieru līgas komandā “Pērkons SK” un “LLU” vienībā Studentu līgā
■ 2007.–2011. gadā galvenā trenera asistents, pēc tam līdz 2013. gada sezonas vidum galvenais treneris BK “Zemgale” komandā, kas startēja LBL un Baltijas Basketbola līgā.
