Jelgavniece Elza Mestere izcīnījusi uzvaru Latvijas kausa izcīņas septītā posma sacensībās triatlonā Jēkabpilī, tādējādi nostiprinoties savas vecuma grupas pirmajā vietā arī kopvērtējumā.
«Mans mērķis šovasar ir piedalīties visos kausa izcīņas posmos un krāt punktus, lai ieņemtu pēc iespējas augstāku vietu reitingā,» apņēmīgi saka piecpadsmitgadīgā Jelgavas 1. ģimnāzijas un Specializētās peldēšanas skolas audzēkne Elza, kas metusi nopietnu izaicinājumu jaunam sporta veidam. Šosezon jau viņas panākumu pūrā ir uzvaras savā vecuma grupā vairākos Latvijas kausa posmos, pirmā vieta Latvijas čempionātā, godalgotas vietas arī Baltijas kausa ieskaitē un pagaidām trīspadsmitā pozīcija Latvijas sieviešu triatlonistu rangā.Jēkabpilī Elzas distance bija 400 metru peldēšana, 16 kilometru velobraukšana un trīs kilometri skriešana. «Šoreiz tas bija tā sauktais krostriatlons – ar kalnu jeb MTB divriteni un skrējienu pa meža trasi,» meitene atklāj, ka šāds variants izrādījies īsti piemērots, jo šosejas ritenis iepriekšējā nedēļā cietis satiksmes negadījumā un tagad jācer, ka varēs salabot.– Kā tas nācās, ka pievērsies triatlonam?Sākums bija pagājušajā vasarā, kad Jelgavā pirmoreiz notika Latvijas čempionāts, – ar savu pat ne visai labo riteņbraukšanas prasmi izcīnīju pirmo vietu un sapratu – triatlons tas ir tas, ko man patiktu darīt. Turpmākie rezultāti sacensībās šovasar ir to apstiprinājuši – zinu un jūtu, ka šajā sporta veidā kaut ko varu, un tas dod pacēlumu trenēties.– Trīs dažādas disciplīnas – vai vari pateikt, kura no tām ir «tavējā»?Pamatā, protams, ir peldēšana, kur esmu trenējusies deviņus gadus. Rezultāti gan atbilst tikai otrajai sporta klasei, bet centīšos kādā no brīvā stila distancēm sasniegt arī pirmo. Labprāt turpināšu nodarboties pie savas treneres Ingas Arnītes, kura spēj pieņemt arī faktu, ka visi nevar būt peldēšanas čempioni.– Klāt acīmredzot nāk arī treniņi skriešanā un riteņbraukšanā.Jā, katram no šiem veidiem esmu atradusi savu treneri. Lai triatlons pie mums kļūst arvien populārāks, Latvijā pagaidām šajā sporta veidā ir divi treneri un viena starptautiska līmeņa tiesnese. Viens no triatlona centriem ir Daugavpilī, otrs – tepat kaimiņos Dobelē, kur man bija iespēja tikt treniņnometnē pie Raivja Veinberga. Cenšos piedalīties arī skrējēju kluba «Ozolnieki» rīkotajās sacensībās, bet pārsvarā pēc treneru ieteikumiem jādarbojas vienai.– Atgriežoties pie tava negadījumā cietušā velosipēda, – tehniskie palīglīdzekļi, kas triatlonā spēlē lielu lomu, acīmredzot ir arī gana dārgi.Tā ir, tāpēc liels jo liels paldies atbalstītājiem, ar kuru palīdzību bija iespējams nopirkt kaut lietotu, bet tomēr «īstu» šosejas velosipēdu. Garākām distancēm nepieciešami velo apavi un īpašie pedāļi, peldēšanai aukstā ūdenī atklātajās ūdenstilpēs vajadzīgs hidrotērps, bet pats svarīgākais pašlaik būtu pulsometrs, lai intensitātē nepārslogotu sirdi.– Mesteru uzvārds skriešanas seriāla noslēgumā svētdien Ozolniekos izskanēja veselas piecas reizes – esat kupla un sportiska ģimene? Jā, arī vecākais brālis Elvis gan peld, gan skrien un piedalās triatlonā, tāpat deviņgadīgais Niks, un seriālā «Ielūdz Ozolnieki» pie medaļām tika pat mazās māsiņas – trīsgadīgā Arta un sešgadīgā Dārta. Bet mūsu iedvesmotājs ir tētis, kurš skrēja 10 000 metru arī Latvijas olimpiādē.– Un kā aizrautīgā sportošana savienojas ar mācībām?Man līdz šim nav traucējusi. Skolā sāku iet no sešu gadu vecuma, un šogad ar «sudraba liecību» pabeidzu devīto klasi. Turpināšu turpat 1. ģimnāzijā – desmitajā klasē ar matemātikas novirzienu.
