Mūsu ziemeļu kaimiņu «pērles» – dabas takas, ūdenskritumi un senās muižas
«Kas vilina Igaunijā? Pirmkārt, tā ir mūsu kaimiņvalsts. Saista daba, piemēram, akmeņainā un klinšainā jūras piekraste, brīnišķīgie ūdenskritumi. Tāpat nedaudz atšķirīgā arhitektūra, kurā jūtami ziemeļnieciski vaibsti,» teic jelgavniece friziere modelētāja Inna Altuhova, kura bez ceļošanas vairs nevar iedomāties sava gada ritmu. Tas mudinājis viņu iegūt arī gida – pavadoņa kvalifikāciju. Igaunija Innas ceļojumu galamērķu sarakstā bijusi vairākkārt. Svarīgākais pirms brauciena esot neklausīties laika ziņas, jo laikapstākļiem nevajadzētu būt šķērslim doties ceļā. Iepriekš izpētīt, ko būtu vērts apskatīt, jo Igaunija izceļas ar bagātu un labi attīstītu piedāvājumu tūristiem, kā arī saglabāt pozitīvu attieksmi, norāda ceļotāja. Viņa stāsta, ko mūsu ziemeļu kaimiņvalstī iespējams piedzīvot trīs dienās.Rannametsa dabas takasNo Jelgavas virzienā uz Tallinu parasti izbraucam ļoti agri. Lai arī līdz Igaunijas galvaspilsētai ir aptuveni 350 kilometru un ceļi ideālā stāvoklī, jārēķinās ar apstāšanās vietām un jāplāno tam laiks. Piemēram, tikai kādus 20 kilometrus aiz robežas dabas teritorijā Luitemā ir jauks brīvdabas parks Rannametsa, kurā var izstaigāties pa meža un purva takām, uzkāpt skatu tornī un pavērot panorāmu. Saulainā dienā var saskatīt pat Kihnu salu. Tur noteikti iegriežamies. Tāpat vienmēr apskatām vēsturisko kūrortpilsētu Pērnavu, kura ir slavena ar savām pludmalēm. Tālāk apmeklējam Varbola pilskalnu. Tā ir seno igauņu apmetne, kurā rekonstruēti namiņi un aka. Var apskatīt tālaika katapultu un tarānu, uzkāpt skatu tornī. Pa ceļam uz Tallinu, protams, būtu jāiegriežas arī Saku, kur atrodas alus rūpnīca, Keilā, no kuras netālu var aplūkot ūdenskritumu, un Paldiskos. Padomju gados tā bija slēgta teritorija pie jūras, kurai raksturīgi stāvi, līdz 50 metriem augsti krasti. Savukārt Tallinā izstaigājam vecpilsētu, un drīz vien jāmeklē arī vieta nakšņošanai kādā jūrmalas ciemā. Izvēlamies teltis un parasti pusstundas laikā atrodam vietu, kur tās uzcelt. Pārsvarā nakšņojam kādā skaistā privātā teritorijā pie jūras. Īpašnieki vienmēr bijuši ļoti atsaucīgi un ierādījuši maliņā vietu, par to neprasot samaksu.Viduslaiku valdzinājums Igaunijā ir daudz mazu ciematiņu, drīzāk muižiņu, ko vietējie dēvē par «miizām». Arī tur ir vērts nedaudz uzkavēties un rast priekšstatu, kā dzīvoja senatnē. Piemēram, Kiju tornis ir vismazākais cietoksnis Igaunijā, bet Palmses muiža izceļas ar skaistu ēku kompeksu, kurā reiz dzīvojuši dzimtkungi. No pilsētām šajā ziņā izceļas Rakvere. Tur atrodas renovēts cietoksnis, kurā tiek piedāvātas dažādas atrakcijas. Visiem darbiniekiem ir viduslaiku tērpi. Cietoksnī var apskatīt moku kambari, bruņinieku tērpu kolekciju. Pagalmā kā jau īstos viduslaikos ganās pīles, zosis un cūkas. Ir vērts nogriezties astoņus kilometrus no galvenā ceļa un apmeklēt Kalvi muižu – ļoti iespaidīgu medību pili jūras krastā. Izbaudījuši senatnīgo noskaņu, tālāk dodamies uz Kohtla – Nimmes pilsētiņu, kur iegūst degslānekli. Viena šahta ir slēgta, un tāpēc tajā laiž tūristu grupas. Mums nācās piebiedroties vāciešiem, bet palaimējās, ka gids bija ar mieru patulkot krieviski.Pa ceļam uz Narvu, kas ir mūsu otrās dienas galamērķis, vajadzētu apskatīt Baltijas valstīs augstāko ūdenskritumu Valastē, kā arī Toilā apmeklēt skaisto Oru parku un piestāt Sillamē. Padomju gados šī vieta bija slēgta un pat nebija atzīmēta kartē. Tur rodas sajūta, ka atrodamies dziļi Krievijā. Parasti muzejus Igaunijas pilsētās neapmeklējam, bet Narvā to darām, lai vairāk uzzinātu, kā viduslaikos dzīvoja pilsētas aizstāvji. Tur atrodoties, īpatnēji, ka pāri upei var redzēt gandrīz tādu pašu cietoksni, bet tā jau ir Krievijas pilsēta Ivangoroda. Netālu no pilsētas atkal meklējam vietu nakšņošanai.MunameģisDodoties mājās, veicam garākus pārbraucienus, bet vajadzētu iegriezties Kuramē, lai gan tas nav īsti pa ceļam. Tur atrodas vienīgais pareizticīgo klosteris Igaunijā, kur cilvēki pulcējas arī, lai iegūtu svēto ūdeni no avota, kurā vienmēr ir + 4 grādi. Maliņā ierīkota peldvieta. Arī mēs izmantojām iespēju ienirt svētajā ūdenī.Ļoti daudz skaistu vietiņu ir Peipusa ezera apkārtnē. Te var sastapt arī vecticībniekus, kuru galvenā baznīca atrodas Rajā. Vēl apskatām Tartu un nobraucam uz Piusas smilšu alām, kur tika iegūtas smiltis stikla darbnīcu vajadzībām. Šajā vietā atrodas lielākā sikspārņu kolonija Igaunijā, tāpēc ir gadalaiks, kad alas tiek slēgtas. Taču vasarā tās ir atvērtas un var priecāties par krāsainajiem smilšu slāņiem. Savukārt par Munameģi, ko arī iekļaujam savā maršrutā, gribas teikt – vairāk reklāmas nekā iespaidu! Tomēr Baltijā augstāko kalnu (318m) redzēt vajadzētu. Tā virsotnē ierīkots skatu tornis.
