Pirmdien redakcijā viesojās mūsu agrākais sporta žurnālists Lauris Daukšte. «Ziņas» jau rakstīja, kā viņš pirms gada devās obligātajā dienestā Latvijas Jūras spēkos. Nu puisis ir atgriezies mājās.
Pirmdien redakcijā viesojās mūsu agrākais sporta žurnālists Lauris Daukšte. “Ziņas” jau rakstīja, kā viņš pirms gada devās obligātajā dienestā Latvijas Jūras spēkos. Nu puisis ir atgriezies mājās. Lūdzām viņu pastāstīt par dienestā pieredzēto.
Valsts obligātais militārais dienests pēc dažiem gadiem būs vēsture. Pieņemts lēmums, ka mums aizsardzības spēkos būs tikai profesionāļi. Daudziem vīriem to ir diezgan grūti pieņemt, jo saka jau, ka karadienests puišus norūda, un kā tas nu būs, ka obligāti nevienam armijā nevajadzēs iet. Kā gads karadienestā ir izmainījis tevi?
Esmu kļuvis fiziski izturīgāks un spēcīgāks, attīstījies tāds kā krampis, jo karadienestā nedrīkst izrādīt savu vājumu. Kā esmu mainījies garīgi, to grūti pateikt, bet katrā ziņā tagad mājās gribas pārkārtot istabu. Pirmajā brīdī grūti aptvert civilās dzīves haosu. Pat īsti vairs nezini, kā ģērbties, kā saskaņot krāsas. Armijā bija sava sistēma, ritms.
Es dienēju padomju armijā. Tur bija diezgan traki, jo tikpat kā neiznāca laika palasīt, izglītoties garīgi.
Mēs lasījām diezgan daudz. Es vairāk ņēmu grāmatas no sērijas “Stāsti par vēsturi”, “Apvārsnis”. Laikraksti arī bija. “Neatkarīgā Rīta Avīze” visās vienībās bija obligāta. Arī vietējā prese un, protams, karavīru žurnāls “Tēvijas Sargs”. Tā kā dienēju Liepājā un pie Liepājas Jūrmalciemā, man dienesta laikā atklājums bija teātris. Līdz tam civilajā dzīvē biju domājis, ka tur nekā īpaša nav, taču, noskatoties Liepājas teātra izrādi “Kaupēns” un citas, man šī māksla ļoti iepatikās.
Kam jābūt klāt rīta apskatē katram Latvijas karavīram?
Protams, formai, arī izskatam jābūt kārtībā. Vienā kabatā blociņam un pildspalvai, otrā – ķemmītei un kabatas lakatam, ko parasti aizvietojām ar salvetēm, vēl adatai un diegam, individuālajai medicīnas paketei ar saiti, kas der gan plēstām, gan šautām un durtām brūcēm, karavīra apliecībai un pasei.
Kā veidojās tavas un dienesta biedru attiecības? Bijāt taču no dažādam vietām, atšķirīgiem raksturiem un tautībām.
Pārsvarā bijām latvieši. Ar krieviem mazliet gan rīvēšanās iznāca, bet tomēr sadraudzējāmies. Visi izrādījās normāli “čomi”. Bet attiecību būvēšana bija sarežģīta. Visi noguruši, visiem nervi “uzvilkti”. Tas bija normāli – vienu dienu tu esi ar kādu baigais draugs, bet otrā dienā met tādu pūku, it kā būtu ienaidnieki. Savstarpējie konflikti gan bija vairāk morāli. Fiziski neviens aizskarts netika. Kauties nedrīkstēja. Katru piektdienu mediķi smalki pārbaudīja, vai nav zilumu, nobrāzumu. Ja ko atrada, tad “sprakšķis” liels.
Liepājā mācību centrā iznāca būt vienā vadā ar kādu jelgavnieku (lai viņam ar avīzes starpniecību sveiciens!), mēs ļoti viens otru “mīlējām” – kasījāmies, apsaukājāmies. Taču jaunkareivju diennakts mācībās sagadījās, ka mūs ielika uz nakti mežā vienā ierakumā. Sākām runāties, un attiecības ļoti izmainījās.
Civilajā dzīvē pats lielā mērā izvēlos, kuri būs manā barā. Armijā jāprot sadzīvot ar tādiem, kas tev šķiet pavisam citāda rakstura, ar citādām interesēm. Te nu rodas morālais rūdījums. Ja jautā, vai man ir jauni draugi, īsti nezinu, ko atbildēt. Dienesta biedrs – tas ir kaut kas cits nekā draugs, paziņa vai skolas biedrs. Es domāju, ka mēs turpmāk kontaktēsimies un nākamvasar aizbrauksim apskatīt savas “cīņu takas”.
Kā pēc konfliktiem vai nesaskaņām tiki galā ar stresu, nomierinājies?
Visbiežākā bija “sapīpēšana”. Smēķējām mēs tur daudzi pilnīgi nejēgā. Tiešām nezinu nevienu, kas armijā būtu atmetis smēķēšanu, drīzāk otrādi. Reiz, kad man pavisam bija drūmi, piegāju pie jūras. Vējš plosījās, viens pats krastā pasēdēju – tas palīdzēja.
Kādas dienestā tradīcijas, svētki?
Esmu saņēmis Jūras spēku mācību centra komandiera pateicību par piedalīšanos 18. novembra svētku parādē Rīgā. Pērnajā decembrī man bija gods stāvēt godasardzē pie Igates pils, kurā savā simtajā dzimšanas dienā tika ievests zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš. Saka jau, ka zaldātam svētki ir tas pats, kas zirgam kāzas, – galva izpušķota, bet dibens – putās. Dienestā klusi un mierīgi pagāja vieni Ziemassvētki, Jaunais gads, Jāņi, mana divdesmit viena gada dzimšanas diena. Karavīriem neoficiāli svētki ir dienesta dienu skaitīšana. Piemēram, atzīmējam to, ka līdz mājās iešanai palicis simts dienu. Nekāda svinēšana jau nenotika. Viens otram paspiedām roku, aizsūtījām uz mājām īsziņu.
Runājot par disciplīnu – cik saprotu, tu virssardzē neesi sēdējis. Taču droši vien jau gadījās kādi, kā tu saki, “sprakšķi”.
Ja es būtu bijis virssardzē, tad mēs tagad te nerunātu. Šis soda laiks dienestā netiek ieskaitīts, un tiem, kuriem ir šādi grēki, iznāk dienēt ilgāk.
Es varu izstāstīt par mūsu alus bērēm Jūrmalciemā. Viens mūsu “džeks”, rīdzinieks, bija pa kluso ienesis rotā desmit litru alus. Naktī gāja to aplūkot, un dežūrvirsnieks viņu pieķēra. Līdz rītam visiem ļāva nogulēt mierīgi, taču pēc tam sākās. Nostādīja rotu, visiem bija jāskatās, ka alus tiek izliets zālē. Interesanti bija vērot mūsējo sejas. Pēc tam risinājās tukšo pudeļu bēres. Pie daļas sētas vaininieks izraka “riktīgu” kapu, pie kura atkal visi nostājās ierindā. Nu tad “džeks”, paņēmis maisā pudeles, gāja ierindai cauri un ielika tās bedrē. Visi, pat virsdienestnieki, noņēma cepures. Tad sodītajam “džekam” komandieris pavēlēja: “Pasaki pēdējos atvadu vārdus!” Viņš kādu brīdi domāja, domāja un iespļāva bedrē. Komandieris nogrozīja galvu, bet samierinājās: “Jā, tā arī var.” Pēc tam visi gāja apkārt un meta bedrē trīs smilšu saujas, līdz beidzot vainīgais ar lāpstu bedri aizraka.
Mūsu daļā no iepriekšējiem iesaukumiem palicis arī “šņabja kaps”. Kā stāstīja viens no virsdienestniekiem, tukšā šņabja pudele bijusi jāglabā bedrē, kas pēc izmēriem atbilda tanka ierakumam. Tajās bērēs esot pat šauts ar salūtpatronām.
Tāds bezbēdīgs humors raksturīgs karavīriem. Bet, nopietni runājot, jācer, ka īstās bērēs piedalīties nevajadzēja – visi dienestu beidzāt sveiki un veseli.
Pēc pirmajiem mēnešiem mācību rotā dienestu beidza divi. Man šķiet, tie zēni simulēja. Taču galu galā viņiem atrada kādu vainu un palaida mājās. Vienam gadījās salauzt papēdi, otrs ar triecienšautenes stobru izsita sev zobu. Arī es četras dienas nogulēju Liepājas slimnīcā, jo pēc pirmajām lauka mācībām ar nakšņošanu mežā man agrāk operētajā ausī sakrājās strutas. Vairs pa lazaretēm neesmu dzīvojis.
Lūdzu, mazliet pastāsti par saviem dienesta pienākumiem.
Mans pilnais amata nosaukums bija Latvijas Republikas Jūras spēku flotiles Jūras novērošanas sakaru dienesta Liepājas jūras novērošanas rajona Novērošanas un glābšanas – meklēšanas vada Radiotehniskās novērošanas nodaļas vecākais operators planšetists. Sekojām kuģu satiksmei mums uzdotajā Latvijas teritoriālo ūdeņu rajonā. Citreiz pa diennakti aizgāja divi, citreiz – piecdesmit kuģu. Interesanti, ka ziemā jūras transporta plūsma ir jūtami intensīvāka nekā vasarā. Ar kuģiem mums vajadzēja uzņemt sakarus, var teikt, intervēt. Pārsvarā nācās runāt angļu un krievu valodā. Reiz uz izsaukumu mums neatbildēja viens karakuģis. Trauksme bija ne pa jokam. Vēlāk izrādījās, ka tie ir lietuvieši, kas nezin kādu iemeslu dēļ nebija dzirdējuši mūsu signālu. No Liepājas uz Zviedriju un Vāciju kursē arī divi prāmji. Tā kā mans tēvs ir tālbraucējs šoferis, reiz gadījās, ka ar lokatoru pavadīju prāmi, ar kuru viņš brauca uz Karlshammu. Mammai toreiz piezvanīju un noziņoju: “Tēvs atstājis Latvijas teritoriālos ūdeņus. Nav manīts, ka būtu nogriezies pa kreisi.”
Kādi ir nākotnes plāni?
Vēl negribu par tiem plašāk runāt. Katrā ziņā turpināšu mācības LLU Sociālo zinātņu fakultātē. Taču tagad nedēļu atpūtīšos. Piemēram, vakar mani draugs nēsāja “kukuragā” pa lielveikalu – es viņam ļāvu pamēģināt, kā jūtas karavīrs ar pilnu uzkabi.
